Daudzi no mums vēl atceras laikus, kad starp padomjzemē ražotajiem GAZ un ZIL, kas pārvadāja visu, sākot ar saviem spēkiem pārmēru lielām 6-8 tonnu kravām līdz nesamērīgi sīkiem priekšmetiem pāris kilogramu svarā, sāka parādīties pa kādam izmēros krietni mazākam transportlīdzeklim, kas šādiem darbiem (ja runa ir par mazgabarīta kravām un daudzfunkcionalitāti) bija daudz labāk piemērots.



PSRS konstruktori šādu automobili uzbūvēt nespēja (lasi – vadība to neprasīja, jo degvielas un resursu ekonomija nevienu neinteresēja), toties Rietumos, kur pie varas bija tālredzīgāki vadītāji, tādi transportlīdzekļi tautsaimniecībai kalpoja jau sen, turklāt arī Padomju Savienībai draudzīgajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR).

Kopš 80.gadu sākuma no jau pieminētās VDR sāka ievest Multicar  - universālu un daudzfunkcionālu mašīnu ar daudzām modifikācijām, kas ātri guva piekrišanu vienveidības un smagsvara tehnikas nogurdināto pilsētu komunālo dienestu un servisu vidū. Uz importa tehniku kāru aci meta arī privātpersonas, taču tā laika likumi bija tādi, ka kravas transports privātpersonu īpašumā legālā veidā nevarēja nonākt.

Kas tad īsti bija Multicar un, kur to ražoja?

Sākums meklējams Vācijas pilsētā Valterhauzenē, kur no 1920.gada Artūra Ade (Arthur Ade) mehāniskajā darbnīcā sāka ražot vieglas trīsriteņu kravas automašīnas. Pēc Otrā pasaules kara kompānija nonāca VDR teritorijā un tika pārdēvēta par „Tautas automehānisko uzņēmumu” (VEB Fahrzeugwerk). 1956.gadā uzņēmumā sākās vienkāršu transportlīdzekļu ražošana. Iekšējiem pārvadājumiem paredzēto DK3 nosauca par „Dīzeļskudru” (Dieselameise) un vadītājs to pārvaldīja, stāvot uz platformiņas motora telpas priekšpusē un manipulējot ar divu sānu sviru palīdzību. Dīzeļskudra bija aprīkota ar viencilindra 650 kubikcentimetru gaisa dzeses četru taktu motoru, kas attīstīja 6 ZS jaudu un varēja sasniegt 15 km/h.



Transportlīdzeklim bija piecas dažādas modifikācijas un tas varēja pārvadāt līdz pat 1850 kg. 1958.gadā pirmoreiz tika izmantots nosaukums Multicar, kas norādīja uz vieglu daudzfunkcionālu šasiju. Dīzeļskudras vietā nāca Multicar-D, kas no priekšteča atšķīrās ar ieapaļām vadītāja vietas aizsargbarjerām un motora pārsegu, zem kura bija iebūvēts 6,5 ZS jaudīgs dzinējs ar šķidruma dzesēšanas sistēmu. Divus gadus vēlāk parādījās uzlabots variants Multicar-21, bet 1964.gadā – divtonnīgais Multicar-22 ar patiesi universālām iespējām.

Jaunais modelis bija aprīkots ar V2 13 ZS 850 kubikcentimetru dīzeļa dzinēju un pilnībā sinhronizētu trīspakāpju pārnesumkārbu, slēgta tipa vienvietīgu kabīni un pilnvērtīgu stūres ratu kā automobilim. Šāda izskatā Multicar-22 palika uz konveijera 10 gadus.



Tajā pašā rūpnīcā tika ražots milzums dažādu virsbūvju tipu, piekares un uzkares elementu, kas padarīja šo transportlīdzekli par universālu un neatsveramu palīgu daudzās tautsaimniecības nozarēs. 1974.gadā piedāvājumam pievienojās divtonnīgais (pilna masa 3,7 t) Multicar-24 ar slēgta tipa divvietīgu kabīni un 1997 cm3 četrcilindru dīzeļdzinēju.

Piekļuvi 45 ZS jaudīgajam motoram nodrošināja kabīnes pacelšanas mehānisms. Kombinācijā ar sinhronizētu četrpakāpju pārnesumkārbu tika nodrošināts līdz pat 50 km/h maksimālais ātrums (līdz tam 23 km/h). Pie mums pazīstamākie bija Multicar-25, ko sāka ražot 1978.gadā. Saime sastāvēja no 17 pamata variantiem un 22 modifikācijām. Galveno atšķirību skaitā jāmin ietilpīgāka un ērtāka divvietīgā kabīne, divu kontūru hidrauliskās bremzes, pastiprināta šasija. Bāzes modeļiem 2501 un 2502 bija 1970 un 2675 mm riteņu bāze un uz to pamata būvēja vairāku tipu pašizgāzējus, furgonus, pacēlājus, komunālās mašīnas utt.

Multicar 25 piegādes PSRS sākās neilgi pirms 1980.gada Maskavas Olimpiādes. Jau uz 1983.gada sākumu PSRS teritorijā strādāja 4000 universālo automobiļu, turklāt 3600 no tiem tika iepirkti 1982.gadā. Tiek lēsts, ka pavisam Padomju Savienībā paguva ievest aptuveni 20 000 Multicar-25. Lielākā tiesa no tiem bija modeļi 2548/20 – ar mazgāšanas-laistīšanas iekārtu, ielas tīrāmo birsti un ūdens rezervuāru, 2519/23 – ar sniega tīrāmo lāpstu, smilšu bunkuru un iekārtu to izkaisīšanai, 2551 – komunālais variants netīrumu savākšanai ar to uzglabāšanai paredzētu rezervuāru, 2513 un 2510 – pašizgāzēji ar kravas kasti, kas paceļama uz aizmuguri un aizmuguri-abiem sāniem. Piegādāja arī citas modifikācijas, piemēram, versiju ar parasto kravas kasti un tādu, kurai nolaižams ir tikai aizmugures borts, teleskopiskos pacēlājus, kāpnes u.c. tehniku.

Mazie gabarīti un izcilā manevrētspēja ļāva Multicar izmantot tur, kur cita tehnika nevarēja piekļūt, piemēra, trotuāru, parku un māju iekšpagalmu sakopšanai. Neatsverama izrādījās Multicar spēja nomainīt speciālo aprīkojumu, ko varēja izdarīt ātri un operatīvi, nemeklējot īpašus instrumentus un nezaudējot daudz laika.

Protams, universālie Multicar iepatikās arī privātpersonām, kas tos labprāt būtu iegādājušies, tomēr to laiku likumi šādu varbūtību izslēdza, tādēļ zināmi gadījumi, kad pēc resursa izstrādāšanas čaklā vācu mašīnīte tika pārgriezta uz pusēm, lai liegtu pat sapņot par tās tālāku izmantošanu. Situācija mainījās tikai sākoties perestrojkai, tomēr tāpat kā gadījumā ar Robur un IFA, 80.gadu beigās detaļu piegādes no Vācijas beidzās, tādēļ līdz mūsdienām izdzīvojuši vien daži īpaši uzraudzīti Multicar-25 eksemplāri, kas reģistrēti privātsektorā.

Multicar vēsture ar to nebeidzas -  kvalitatīvais produkts jau toreiz lielā mērā atbilda Rietumu prasībām, tādēļ rūpnīca abu Vāciju apvienošanu pārdzīvoja bez īpašām problēmām. Nosaukums tika mainīts uz Multicar Spezialfahrzeuge GmbH un Multicar ražotne iegāja vēsturē kā vienīgais VDR autobūves uzņēmums, kas saglabāja savu iepriekšējo profilu. Šobrīd rūpnīca izgatavo aptuveni 1500 automobiļu gadā. Protams, apjoms nav salīdzināms ar iepriekšējo gadu rezultātiem, tomēr galvenais ieguvums, it īpaši ņemot vērā to, kas notika ar citiem VDR autoražotājiem, ir saglabāta ražotne, iespēja attīstīties un veidot savus modeļus. Tāpat kā agrāk, Multicar rūpnīcā izgatavo kabīni, rāmi un virsbūves, savukārt pārējās detaļas iepērk no piegādātājiem.

Pašreizējās programmas pamatu veido Multicar-26 (no 1991.g.) un vairāk mūsdienām atbilstošais Multicar-30 (viņš arī Fumo), kas uz konveijera nonāca 2001.gadā.



Abi piedāvā divu veidu riteņu bāzes garumu, divu vai piecu sēdvietu kabīni, 4x2 vai 4x4 riteņu piedziņas formulu, bet par piemaksu – arī aizmugures riteņu bloķējošo diferenciāli. Interesanti, ka gan jauno, gan arī veco modeli komplektē ar vienādu dzinēju – Iveco četru cilindru turbo dīzeli. Atšķiras tikai abu versiju motora elektroniskā vadība – Fumo attīsta 105 ZS un 250 Nm, bet veterānam jāiztiek ar 90 Zs un 210 Nm.  

Nesen ražošanas programmu papildināja pilnīgi jauns modelis Tremo. Tas ir pats kompaktākais (platums 1,3 m, garums 3,69 m) un ar vislabāko manevrētspēju (visi riteņi pagriežami) Multicar, kas tiek komplektēts ar hidrostatisko transmisiju un Volkswagen 85 ZS turbodīzeli. Tremo nav galvenā konveijera modelis un tiek montēts atsevišķā cehā kā nelielas sērijas produkts.

Starp citu, arī pārējie Multicar tiek ražoti tikai pēc pasūtījuma, kas skaidrojams ar iespaidīgo modifikāciju skaitu (60 varianti). Mūsdienu Multicar spēj ne vien pārvadāt dažādas kravas, tīrīt un sakopt ielas, bet arī darboties kā zāles pļāvējs, smalcināt zarus, pievest betonu, iekraut un izkraut konteinerus, izravēt nezāles un veic milzumu darbu, kas agrāk cilvēkam bija jāpadara mehāniski. Tieši tādēļ, pirms ķērties pie komplektēšanas, ražotājam jāzina, ko Multicar darīs vasarā un ar ko nodarbosies ziemā, bet no tā būs atkarīga šasijas izvēle.

Ir vairāki hidraulikas veidi – sākot no visvienkāršākā pievada, kas paredzēts kravas kastes pacelšanai līdz sarežģītām iekārtām ar augstu ražību, kas nodrošina smalku mehānismu darbību. Tas labi redzams pie konveijera – dažu Multicar šasijas ietītas īstā hidraulisko cauruļu un caurulīšu „zirnekļa tīklā.

Maināmo aprīkojumu rūpnīca iepērk no specializētajām firmām. To vidū ir tādas kompānijas kā Gmeiner, Тerra-trade vai Schmidt. Pie tam dažas no šīm iekārtām ievērojami pārsniedz paša Multicar cenu. Piemēram, Multicar-26 pašizgāzēja versijā maksā 26 000 – 30 000 eiro, bet par specializēto versiju ar putekļu sūcēju ielu uzkopšanai var nākties izdot pat 90 000 eiro.