1939. gadā Ilinoisas Tehnoloģiju institūta zinātnieki un inženieri uzbūvēja unikālu transportlīdzekli, kas bija paredzēts darbam Antarktīdā, admirāļa Ričarda Bērda vadītās ekspedīcijas vajadzībām.



Par Snow Cruiser nosauktā transportlīdzekļa garums bija 17 metri un pilnībā piekrauts tas svēra 34 tonnas. Milzīgā mašīna bija komplektēta ar četriem gludiem riteņiem, kuru diametrs pārsniedza 3 metrus. Riteņus varēja „ievilkt,” ļaujot visurgājējam vajadzības gadījumā pāršļūkt pāri ledus plaisām uz gludā vēdera. Šādā gadījumā Snow Cruiser augstums bija 3,7 metri, bet, kad riteņi atradās darba kārtībā – 4,9 metri. Komplektā ietilpa divas rezerves riepas, ko novietoja speciālā nišā transportlīdzekļa aizmugurē, standarta degvielas tvertne zem grīdas 9,4 tonnām un 3,8 tonnu rezerves tvertne uz jumta. Pēc konstruktoru aprēķiniem šādam degvielas daudzumam vajadzēja pietikt, lai veiktu 8000 kilometrus. „Sniega kreisera” ekipāžā bija pieci cilvēki un to vajadzībām korpusā tika izbūvēta virtuves sekcija un guļamtelpa, nodalījumi instrumentiem un pārtikas uzglabāšanai, vadības kabīne un telpa zinātnisko eksperimentu veikšanai, savukārt uz transportlīdzekļa jumta bija paredzēta vieta lidmašīnai. Komplektu papildināja celtnis, radio antena, metināšanas iekārta, ģenerators un viss nepieciešamais, kas vajadzīgs, lai varētu doties autonomā ceļojumā.  

Attēlos redzamas dažas epizodes no Snow Cruiser patstāvīgi veiktā 1640 km garā pārbrauciena no Čikāgas uz Bostonu, kas noritēja samērā veiksmīgi, ja vien neskaita satiksmes sastrēgumus, kas radās laikā, kamēr gabarītos milzīgais automobilis izbrauca šaurākas vietas, šķērsoja krustojumus un satiksmes pārvadus, kā arī divus starpgadījumus, ko izraisīja bojātā stūres iekārta.

Bostonā Snow Cruiser uzcēla uz kuģa North Star klāja, kas to nogādāja Antarktīdā. Nonākot tam paredzētajā vidē, bezgalīgo sniega klajumu iekarotājs sastapās ar negaidītām grūtībām – izrādījās, ka gludie riteņi strēgst sniegā un tiem katastrofāli trūkst saķeres. Cerībā kompensēt šo trūkumu, apkalpe piemontēja abas rezerves riepas priekšējai asij, bet aizmugurējos riteņus aprīkoja ar ķēdēm. Situācija nedaudz uzlabojās, turklāt noskaidrojās, ka labāk uz priekšu tiek tad, ja virzās atpakaļgaitā. Ekspedīcijas laikā tika veikti vairāki lielāki un mazāki izbraucieni, no kuriem garākais sasniedza 148 kilometrus. Beigu beigās zinātniekiem apnika cīnīties ar visurgājēja konstruktīvajām nepilnībām un Snow Cruiser pārtapa par stacionāro bāzi.

Otrā pasaules kara laikā finansējums projektam tika pārtraukts un unikālo transportlīdzekli atstāja likteņa varā. 40.gadu beigās par to ziņoja kāda ekspedīcija, kas pēc apskates secināja, ka Snow Cruiser darbspēju atjaunošanai nepieciešams vien piesūknēt riepas un veikt dažus apkopes darbus, savukārt 1958.gadā kāda cita ekspedīcija visurgājēju atrada un izraka no sniega, izmantojot buldozeru. Tie arī izrādījās pēdējie pierādījumi par Snow Cruiser eksistenci, jo vēlāk pēdas zūd. Ir izvirzītas vairākas hipotēzes par visurgājēja likteni, tostarp, pieņēmums, ka aukstā kara laikā to savākuši krievi. Vairāk gan ticams, ka, dreifējot ledājiem, Snow Cruiser iegāzies kādā ledus plaisā un atdusas kaut kur okeāna dibenā.