Nevienu fotoradara kvīti tā arī pa visu šo laiku neesmu saņēmusi. Ne jau tāpēc, ka nebraucu. Un ne jau tāpēc, ka nebraucu ātri. Braucu gan daudz, gan ātri.Tikai gandrīz nekad netrakoju – ne krēslas laikā mežā, kad tur var vazāties zvēri, ne dienas laikā apdzīvotā vietā, kad uz ceļa var izskriet bērni, izslāt pensionāri vai izripināt kāds aizdomājies māmiķītis ar ratiem, ne arī apdzenot nepārskatāmā vietā. Par savu dzīvību esmu atbildīga es pati, nevis apdrošinātājs vai valsts. Valstij par mani ir piekāst, jo cilvēku gaļa Latvijā ir lēta.

Iemesls drīzāk ir veiksme. Pat policija padsmit gadu laikā mani ir apturējusi tikai apmēram 5-7 reizes. Lielākoties tāpēc, lai novēlētu laimīgu ceļu. Neesmu iedevusi nevienu kukuli. Vienreiz pēc sadursmes esmu lāpījusi mašīnai bamperu. Pāris reizes esmu gandrīz saskrējusies stirnām, kas tomēr bija pāris metrus par tālu. Vienreiz – diviem aļņiem, kas slāja pāri ceļam un ko pamanīju nejauši, jo starp viņu pelēkajiem siluetiem iespīdējās pretim braucošās mašīnas ugunis. Pāris reižu par mata tiesu neuzbraucu cilvēkam, kas tumsā pēkšņi iznira manā priekšā uz asfalta. Pāris reižu esmu izvairījusies no smagām avārijām. Un tikai pēc tam sapratusi – domāt jau nemaz nebija laika, bet izvairījos. Pat jenotsuni tikai notriecu, viņš pēc brīža atjēdzās un, īgni burkšķēdams, ielīda kviešos.

Tā ir plika veiksme, ka es esmu dzīva un visas manas mašīnas ir dzīvas. Veiksme, ka nekad neesmu maksājusi par pārsniegto ātrumu. Ka nevienu neesmu sabraukusi.

Man ir veicies neietest pakaļā nevienam pēkšņi pie radara strauji bremzētājam. Un neietest purnā nevienam, kas strauji metas apdzīt un paļaujas uz veiksmi. Un veiksme arī smaida. Jo esmu slīdējusi pa nekaisītu asfaltu un cerējusi – kaut tik nebūtu kādas rises vai bedres un izdotos noturēties taisni, kamēr izdosies lēnītēm nobremzēt un sajust mašīnu braucam. Un esmu uz šosejas blīvā satiksmē spraukusies pa sniega putru gar pašu metāla apmali, nespēdama ne nobremzēt, ne iebraukt grāvī, jo cieši aiz manis brauc smagais, pretējā joslā stāv nosprādzis smagais, bet pretī nāk kolonna un pa manu joslu pretī nesas kravas buss. Visbiežāk visu nosaka centimetri un veiksme. Reizēm uz divjoslu ceļa ir gana vietas gan sniegam un bedrēm, gan mašīnām trijās joslās. Gan dzērājam, gan stopētājam. Gan noplīsušam furgonam, gan traktoram. Gan lēnajam čunčinātājam, gan trakajam apdzinējam.

Mani kaitina liekulīgā fotoradaru propoganda. Bez fotoradariem pasliktinājusies drošība. Bez fotoradariem visi skrien. Bez fotoradariem mēs visi mirsim.

It kā ar fotoradariem mēs bijām drošībā, it kā skrējēji neskrēja, it kā neviens nemira. Fotoradars ir iespēja braukt ātri ar pēcapmaksu. Un veiksmes gadījumā nemaz neuzķerties.

Tracina liekulība. Kā gan manu dzīvību varētu izglābt brikšņos un nezālēs noslēpta kaste pārskatāmā un taisnā posmā kaut kādā ļaužu un civilizācijas pamesta miesta nomalē, kur pēc likuma jābrauc uz 50 km/h, jo kādam licies, ka apdzīvotas vietas zīmi jāuzliek nekurienē. Kāds tam vispār sakars ar satiksmes drošību?

Es braucu pa Latvijas ceļiem un ielām, jo man ir jānokļūst mērķī. Ja man nebūtu jātiek uz Viļāniem, Rēzekni, Cēsīm, Upīti, Kalnciemu, es tak mūžam nelīstu uz ceļa.

Mani kaitina būt medījamam zvēram, ko ķer ar viltīgi izvietotām lamatām. Mani besī būt potenciālam noziedzniekam. Naudas āderei.

Tieši tāpat mani kaitina autoratlīdzību nodoklis zibatmiņām un diskiem. Kāds mani nosauc par datu zagli, vēl ilgi pirms es pati esmu radījusi savas bildes un savus tekstus un saglabājusi datora atmiņas nesējos.

Ja fotoradaru mērķis ir glābt manu dzīvību, tad kāpēc par manu dzīvību ir piekāst ceļu uzturētājiem, būvētājiem un projektētājiem?

Braukt pa bedrainu šoseju ar izdauzītu un šķībi greizi salāpītu asfaltu, jo naudas pietiek tikai mega projektiem ar lieliem “otkatiem”, ir normāli un mana atbildība. Braukt pa nekoptu, krūmiem, nezāļu brikšņiem aizaugušu un zariem aizkārušos ceļu ir normāli, jo tas ir 2. vai 3. šķiras ceļš un pati vainīga – ko lien Latvijas laukos, īstā dzīve tak centrā.

Mans līķis būs statistikas vienība – viņa gan vēl varēja dzemdēt un izaudzināt kādus pāris nodokļu maksātājus, bet nu gan jau mēs kaut kā. Uztaisīsim repatriācijas programmu, gan jau vietā atbrauks kāda cita no tās pašas vecuma grupas, no Spānijas vai Īrijas.

Toties tagad visiem tūdaliņiem medijos ir jāstabulē, ka bez fotoradariem mēs visi mirsim. Jo tikai fotoradari Latvijas ceļus padarīs drošus un katrā šoferī saknē nogalinās vēlmi nesties kā psiham. Un katrs Latvijas šoferis to vien tik sapņo kā nesties nereālā ātrumā, katrs šoferis ir pāraudzināms slepkava.

Ja nebūtu fotoradaru, es visu laiku brauktu nenormālā ātrumā un nogalinātu visus, kas gadās man ceļā. Ja Latvijā nebūtu atcelts nāvessods, es nošautu visus, kas mani kaitina vai izved no pacietības.

Vēl vairāk. Vai man vienīgajai liekas, ka, policijasprāt, avāriju galvenais iemesls ir tikai un vienīgi pārāk liels ātrums? Nevis braucēju stulbums un nemākulība. Nevis sabiedrības egocentrisms un nerēķināšanās ar citiem braucējiem, pagriezienu un avārijas signālu nerādīšana, vilkšanās pa ceļu un nelaišana garām. Nevis mašīnu nolietojums un šoferu sliktais veselības stāvoklis, kas liedz pieņemt lēmumus un laicīgi reaģēt. Nevis sabrukušais asfalts un neesošās barjeras krauju un ūdeņu malās. Nevis Latvijas iedzīvotāju pašnāvnieciskais noskaņojums un paviršais braukšanas stils.

Pirms gandrīz nedēļas, darbdienā braucot uz Rēzekni, vidēji ar ātrumu 75-95 km/h braucošā intensīvā satiksmes plūsmā pēkšņi sev priekšā ieraudzīju pirms manis braucošā auto veiksmīgi apdzītu… pensionāra vāģi, kas čunčina pa šoseju ar apmēram 20 km/h, jo viņam uz mašīnas jumta plivinās dīvāns un tā kā prasās apstāties un sakārtot, tā kā varbūt pāries. Faktiski tas bija kā pietuvoties stāvošam auto. Kaut nebūt nebraucu pat ar tai posmā atļauto ātrumu.

Tajā pašā braucienā manā priekšā  uz ceļa pirms asa līkuma izgriezās aprūsējis baļķvedējs, kam bija apnicis stāvēt ceļa malā un kas bija nolēmis negaidīt pabraucam garām vienīgo mašīnu. Nebija vairs laika ne bremzēt, ne izšķirties – priekšā pēkšņi atradās šķērslis, smagās mašīnas kabīne. Apdzinu. Paveicās. Nesanesa. Pretim braucošais furgons, kas parādījās ceļa līkumā, bija mazliet par tālu. Izlocījos starp abām mašīnām. Par ātrumu tobrīd nedomāju. Pēc kilometra vai diviem izslēdzu pagrieziena rādītāju. Kurā brīdī to ieslēdzu, nezinu. Loterijā biju vinnējusi vēl vienu dzīvību.

Par lielu Latviju. Jo sūdīgāki ir mūsu ceļi un mazāks ir droši braucamais ātrums, jo lielāka mūsu valsts.

Dzīve pēc fotoradariem.