Vecais hedonists, dzīves baudītājs un traktoru konstruktors Feručo Lamborgini (Lai viņam vieglas smiltis un saldas vīnogas!) nu nekādi nevarēja paredzēt, ka ar viņa kādreizējo autofirmu pēdējā laikā atgadīsies tik paradoksāli notikumi. Kas varēja cerēt, ka Marčello Gandīni “bērns” Lamborghini Diablo, kas sākotnēji nevienam pat nepatika (pastāvēja bažas, ka tā nebūs avangardiskā Countach cienīga maiņa), kļūs par modeli-ilgdzīvotāju un vismaz 10 gadus veidos visu firmas piedāvājuma gammu? Tas superautomobiļu ražotājiem ir gandrīz vai bezprecedenta gadīums.Kas varēja paredzēt, ka Lamborghini ik pa brīdim mainīs saimniekus un kādu laiku pat atradīsies vienā kompānijâ ar nikno konkurentu no ASV – Vector  – aziātu finansu grupā Hong Leong? Galu galā kurš bija spējīgs prognozēt, ka firmu pievāks Ferdinanda Poršē mazdēls Ferdinands Pjehs caur akciju sabiedrību Audi un kai tai būs jākonkurē vienas kompānijas ietvaros gan ar Bugatti, gan ar Volkswagen supermašìnu projektiem? Diezin vai tas ir liktenis, par kādu sapņoja konstruktors-individālists, kura mērķis bija uzbūivēt tādu elites auto, kas pārspētu pašu Ferrari.

Tāpat vislielākie skeptiķi nevarēja ticēt, ka jau kopš 1989. gada visi mēģinājumi radīt mazo Lambo izgāzīsies un nedz Portofino, nedz Cala tā arī netiks sagatavoti sērijveida ražošanai. Principā Cala no Italdesign studijas 1995. gadā bija visreālākais kandidāts Lamborghini modeļu gammas paplašināšanai pieejamības virzienā. Tas spētu konkurēt ar Porsche 911 Turbo, lētākajiem Ferrari, vai dārgākajiem Lotus. Līdz ar to vienīgais, ko atliek darīt firmai ar ierobežotiem finansiālajiem resursiem , ir nemitīgi atsvaidzināt un uzlabot jau esošo piedāvājumu, cenšoties iestāstīt, ka tas ir kas pavisam jauns. Lai gan tieši šobrīd, kad koncerna VAG ietvaros draud parādīties gan jaunais Bugatti, gan topošais Bentley superauto, kad Isotta Fraschini leģenda izrādījās  nevajadzìga vāciešiem no Audi, kad Itālijā sākas kārtējais sporta bolìdu bums, ko pārstāv OSCA, Pagani un citi mazie kantorīši, jauns, elpu aizraujošs, fascinējošs Lamborghini modelis ir tieši tas, kas vajadzīgs. Bet nē, lika pagaidīt!

Cik ilgi elitāra sportkāru ražotāja var atsvaidzināt vienu un to pašu Diablo? Jau 10 gadus par to sapņo bērneļi un hokejisti visā pasaulē, taču sāncenši negrasās snaust, bez tam Gandīni veidotās līnijas sāk apnikt. Pēdējā modifikācija Diablo GT, lai gan ir modernāka un jaudīgāka (veidota it kā tieāi saskaņā ar Latvijas jaunajiem Ceļu satiksmes noteikumiem, kas paredz braukšanu ar ieslēgtām gaismām visu laiku un tātad padara nevajadzīgus nobīdāmos lukturus), uzskatāma tikai par jaunu plastiskās ķirurģijas operāciju kādreiz tik pievilcīgajā Elizabetes Teilores sejā. Tas ir un paliek tas pats vecais Diablo ar neprātā karsto un skaļo salonu (motors taču atrodas tieši aiz muguras) un ierobežoto dzinēja resursu. Veikt garus maršrutus pat pa autostrādi ar šādu bolīdu ir liela varonība, taču citu braucēju izbrīns par to, ka virs joslas sadalošā nožogojuma redzams tikai jumts, ir šīs mocības vērts.

Lamborghini Diablo GT galvenā atšķirības zīme ir jaunais sešlitru V12 cilindru motors ar 423 kW jaudu, kas veidots, lai paildzinātu tā lietošanas mūžu un atvieglotu ikdienas ekspluatāciju. Principā izmantots tas pats vecais 5,7 litru motora alumīnija-magnēzija bloks, bet bez kubatūras palielināšanas veikti arī intensīvie uzlabošanas darbi: individuālā ieplūdes sistēma katram cilindram, jaunas sadales vārpstas, kas palielina efektivitāti pie vidējiem apgriezieniem, maināmas gāzu sadales fāzes, dinamiskā gaisa ieplūde (kā šosejas motocikliem) un uzlabota izplūdes sistēma ar divpakāpju trokšņa slāpēšanu.

Virsbūve vēl bez stacionāri fiksētajiem parastajiem lukturiem ieguvusi mazliet izmainītu dizainu un platāku priekšējo šķērsbāzi. Izmainīta arī galveno gaisa ieplūdes kanālu forma, kas lielā mērā nosaka mašīnas “naidīgo” izskatu. Par to, cik efektīvs ir jaunais aizmugures antispārns, vēl var strīdēties, jo Diablo GT maksimālais ātrums 338 km/h, pēc firmas datiem, sasniedzams tikai ar “garo” ātrumkārbu un noņemtu antispārnu, pretējā gadījumā jarēķinās ar 325 km/h (tikpat cik vecajam modelim). Tas nozīmē, ka ātrākās sērijveida automašīnas tituls atkal pagājis Lamborghini secen.

Citi uzlabojumi ietver sevī modificētu riteņu piekari ar elektronisko kontroli, līdz 1490 kg reducētu masu un sportiskāku interjeru, kas labāk atbilst mašīnas raksturam. Velkošie ir pakaļējie riteņi – pilnpiedziņas versija ar viskosajūgu eksistē tikai vecajā Diablo versijā (arī kā rodsters). Debiju Lamborghini Diablo GT piedzīvoja Frankfurtes autoizstādē; pavisam tiks uzbūvēti 80 eksemplāri. Tas nozīmē, ka firma cer palielinēt interesi par šo modeli vienīgi ar limitētās sērijas palīdzību, kas ļauj tam piešķirt elitārāku statusu un augstāku cenu. Bez tam bagātnieki psiholoģiski tendēti izrādīt lielāku pieķeršanos tieši ierobežotas tirāžas lietām un priekšmetiem.

Lai uzspodrinâtu daļeji aizmirsto leģendu par Lamborghini kā sporta mašīnu rūpnīcu, radīta otra “jaunā” Lambo versija: šosejas sacīkšu mašīna Diablo GTR, kas paredzēta Lamborghini Supertrophy balvas izcņai. Tās ir vienas markas vairākposmu sacensības, kur visi brauc ar vienādām mašīnām; 2000. gada kalendārs saskaņots tā, ka daži posmi sakrīt ar 1. formulas Grand Prix, prototipu sacīkšu vai jaunizveidotā DTM seriāla braucieniem. Firma paredzējusi sagatavot 30 sacīkšu mašīnas, ko izpārdot komandu īpašniekiem vai bagātiem privātbraucējiem. Reizēm mēdz būt arī tā, ka automašīnas īpašnieks algo kādu profesionālu sportistu, bet pats tikai skatās sacensības un priecājas, ka tā ir viņa “spēļu mašīnīte”.

Kopš 1996. gada šajā trofejā startēja Diablo SVR modelis (uz ceļa SV bāzes), kas tagad nomainīts pret GTR (uz jaunā GT bāzes). Tā modernizācija, tāpat kā Diablo GT, slēpjas lielākā un jaudīgākā motorā, uzlabotā piekarē un izmainītā dizainā. Atšķirībā no bāzes modeļa sacīkšniekam ir modificēts rāmis ar integrētu drošības karkasu, riteņi ar centrālo uzgriezni, spēcīgākas bremzes, papildus radiatori transmisijas eļļas dzesēšanai, speciāla degvielas tvertne ar ātrās iepildīšanas sistēmu, cits pakaļējais antispārns un primitīvāks interjers, kā arī standarta drošības aprīkojums. Automašīnas masa, izmantojot karbona šķiedras detaļas, samazināta līdz 1400 kg. Motors, pateicoties sacīkšu tipa izplūdes sistēmai un citādi kalibrētai dzinēja menedžmenta elektronikai, attīsta 434 kW jaudu. Piecpakāpju ātrumkārbai opcionāli iespējams vēl viens zobratu komplekts ar citām pārnesumu attiecībām, kā arī papildus vēl viens variants piektā ātruma pārnesumu attiecībai. Ātrumpārslēgs novietots nesimetriski, tuvāk pilotam, lai atvieglotu viņa darbu.

Ja jau viss nav kārtībā ar tagadni un nākotni, nākas izmantot pagātni, lai varētu pastāvēt. Tas pamudināja Lamborghini izveidot savu restaurācijas centru, kas var palīdzēt jebkuram Lambo īpašniekam uzturēt vajadzīgajā stāvoklī savu mīluli. Remontēt vai atjaunot auto pašam ir pārāk dārgi un sarežģìti, bez tam rezultāti var būt visai bēdīgi: kam gan vajadzīgs Countach Quattrovalvole ar Volkswagen Golf detaļām! No vairāk nekā 8000 firmas saražoto mašīnu vismaz 7000 vēl ir darba kārtībā, vai arī atrodas autokolekcijās. Tāpēc rūpnīcas restaurācijas centrs rūpējas par to, lai trūkstošās vai bojātās detaļas tiktu aizstātas ar oriģinālajām (no rezerves daļu plauktiem) vai turpat Santa Agatā pēc vecajiem rasējumiem no jauna uzbūvētām. Var pat gadīties tā, ka konkrēto mašīnu restaurēs tas pats meistars, kas to pirms tam būvējis, jo firmai ir tikai 37 gadus ilga vēsture. Mākslas darbi prasa rūpīgu kopšanu.

Apgalvojums par to, ka automašīna ir mākslas darbs, nav bez pamata. To pierāda fakts, ka 1966. gada Lamborghini Miura, ko radīja pats Maestro Bertone (arī viņa vairs nav šajā pasaulē), izstādīts Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Tāpat, aplūkojot pēdējo Diablo versiju, var saprast, kāpēc firmu, kuras emblēmā redzams cīņas vērsis, sauc arī par šedevru krātuvi. Un ne visiem šedevriem lemts sasniegt dienas gaismu…

   



  Raksts  "Notikumi vēršu namā" publicēts laikrakstā "AutoInfo", 2000.gada aprīlī. Nr 42