Lamborghini Miura mitoloģija

Pievienots: 23. oktobrī 2009 13:31 | Autors: Artis Eglītis | Komentāri: (0)

Leliskais superkārs „Lamborghini Miura”, kam 2006.gadā apritēja 30 gadu jubileja, ir daudziem mītiem un noslēpumiem apvīts. Pamēģināsim aplūkot un atspēkot izplatītākos no mītiem. 1. „Lamborghini Miura” radās pēc paša Feručio Lamborgini īpaša pasūtījuma.

Ļoti virspusējs apgalvojums. Pareizāk būtu teikt, ka tā progresīvā šasija ar kastveida nesošo rāmi radās tikai tāpēc, ka firmas saimnieks Feručio Lamborgini saviem konstruktoriem Džanpaulo Dallaram, Paulo Stancāni un Bobam Vollesam neļāva strādāt pie iecerētās sacīkšu automašīnas, bet ar sakostiem zobiem piekrita izstādīt eksperimentālo negatavo „Prototipo P 400” (posteriore 400 – aizmugurē novietots četru litru motors) šasiju 1965. gada Turīnas autosalonā. Nekādas virsbūves toreiz vispār vēl nebija, taču publikas skaļā piekrišana un vērā ņemamais pasūtījumu un avansu skaits deva firmai nepieciešamos līdzekļus, kas bija vajadzīgi virsbūves dizaina izstrādes apmaksāšanai. Īsti pabeigts „Lamborghini P 400” debitēja 1966. gada Ženēvas autosalonā, pēc gada sākās tā sērijveida ražošana ar nosaukumu „Miura” un turpinājās līdz 1973. gadam.

2. „Miura” dizains ir tipisks Marčello Gandīni stila paraugs.

Vai esat redzējuši pārējos dizainera Gandīni darbus? Tādā gadījumā par ko ir runa? Visi turpmākie viņa projekti veidoti pavisam citā, paša definētajā Wedge Line stilā ar asām līnijām un stūriem, toties „Lamborghini Miura”, ko viņš radīja 26 gadu vecumā, lepojas ar īpaši graciozām, vijīgi apaļīgām līnijām kā meitenei.Ne velti šī superkāra popularizēšanā piedalījās Sofija Lorēna, kas izskatījās tikpat pievilcīgi, bet vēlāk žurnāla „Evo” autodizaina ekspertu aptaujā „Miura” tika atzīta par visu laiku seksīgāko automašīnu. Visas runas par „Bertone” studijas kopdarbu un palīdzību no Džordžeto Džudžāro puses ir pilnīgs blefs: „Miura” bija Gandīni pirmais patstāvīgais projekts, bet Džudžāro tolaik jau bija pametis „Bertone” studiju. Pats Marčello Gandīni atzina, ka toreiz bija ietekmējies no „Ford GT 40” sacīkšnieka (un tātad arī „Lola T70”), taču nāca klajā ar savu skatījumu: apaļie paceļamie lukturi ar slavenajām “skropstām”, motora pārsegs ar žalūzijām un gaisa ieplūdes kanāli pie sānu logiem kļuva par dizaina klasiku. Pasaule to novērtēja: „Lamborghini Miura” izstādīts Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Kāpēc tieši pēc veiksmīgā „Miura” projekta jaunais mākslinieks mainīja savu stilu par 180 grādiem, nav zināms.

3.Eksistē tikai slēgta coupe tipa virsbūve.

To gan var nezināt, taču Marčello Gandīni izveidoja arī „Miura” modifikāciju ar vaļēju spaidera virsbūvi. Tai bija augstāka, vēl koķetāk uzrauta pēcpuse bez motora žalūzijām. Tajā pašā 1966. gadā uzbūvēja tikai vienu eksemplāru, kas ražošanā tā arī nenonāca īsti nezināmu iemeslu dēļ – varbūt Feručio nepatika. Ja tagad kaut kur redzams vēl kāds „Miura Spider”, skaidrs, ka tas ir pakaļdarinājums, kas iegūts, noplēšot jumtu parastajai coupe virsbūvei.

4. „Lamborghini Miura” ir pirmais ielas automobilis ar vidū (aiz sēdekļu atzveltnēm) novietotu dzinēju.

Laikam gan visizplatītākais mīts, ko radījusi virspusēja attieksme pret auto vēsturi. Patiesībā „Miura” ir nevis pirmais, bet gan slavenākais, lai gan paši itālieši neatzīst skaidrojumu “vidū novietots motors”: viņiem ir posteriore (“aizmugure”) un viss. Trīs gadus pirms „Lamborghini Miura” Itālijā jau bija īsta ielas mašīna „ATS 2500 GT” ar „Allemano” dizaina studijas divvietīgu coupe virsbūvi, kā arī „Ferrari 250 LM”, kas gan netika homoloģēts kā pilntiesīgs ielas auto, un tam izgatavoja tikai 34 eksemplārus. Savukārt 1964. gadā tirgū parādījās filigrānais franču sportinieks „Matra Bonnet Djet 5” ar četrcilindru „Gordini” dzinēju. Toties 1967. gadā, kad „Miura” tā īsti sāka ražot, centrālais motora novietojums jau bija arī Itālijas „Dino 206 GT” un Francijas „Matra 530”, ar kādu brauca kosmonauts Jurijs Gagarins.



5. „Lamborghini Miura” bija sava laika ātrākais ielas sporta automobilis.

Gan jā, gan nē. Te slēpjas divas problēmas. Pirmkārt, eksistē vairākas „Miura” modifikācijas ar dažādu motora jaudu un pārnesumu attiecībām, tātad arī atšķirīgiem ātruma rādītājiem. Otrkārt, itāliešu ražotāju tehniskajos datos uzrādītos ārkārtīgi optimistiskos skaitļus ne vienmēr (lasi – 70. gados gandrīz nekad) testos spējuši sasniegt neatkarīgie eksperti. Standarta „Miura P 400” ar 235 kW dzinēju uzrādīja 261 km/h, bet tikai vēlāk ar spēcīgāko 258 kW agregātu – plānotos 274 km/h. Tajā pašā līmenī atradās arī „Ferrari 500 Superfast”, „Ford GT 40” un „Shelby Cobra 427 S/C”, nemaz nerunājot par unikālajiem „Fiberfab Valkyrie” vai „Strale V8”, kas dižojās ar teorētiskajiem 290 km/h.

1968. gadā modifikācijai „P 400S” jaudu pacēla līdz 272 kW, bet maksimālais ātrums pieauga līdz 278 km/h (1970. gada variantam – 282 km/h). Mazliet ātrāki esot bijuši „Iso Grifo” un „Monteverdi Hai 450 SS”, bet turpat tuvumā atradies arī „Ferrari 365 GTB/4 Daytona”. Tikai ar visjaudīgāko modifikāciju „P 400SV”, kas attīstīja 287 kW jaudu un ļāva sasniegt ātrumu 290 km/h, „Lamborghini Miura” 1971. gadā nostiprinājās visātrāko automašīnu saraksta galvgalī kopā ar „Monteverdi Berlinetta Hemi”. Laikam gan tieši „SV” bija vispilnīgākā un vieglāk vadāmā „Miura” versija ar ierobežotas berzes diferenciāli un atsevišķu eļļošanu motora karterim un transmisijai, ventilējamiem bremžu diskiem, platāku šķērsbāzi un labākām riepām. Tieši par šo versiju sacīkšu pilots Bobs Volless izteicās, ka „Miura” esot „Mini Cooper” ar „V12” cilindru motoru. Tiesa gan, laimes brīdis ilga tikai divus gadus, taču tad jau Santagatas pilsētiņas eksperimentālajā cehā gaidīja cits superkārs – „Lamborghini Countach”...

6. Speciāli „Miura” vajadzībām tapa pilnīgi jauns dzinējs.

Tā nav patiesība, jo Džoto Bidzarīni iepriekš konstruētais „V12” cilindru agregāts, kas pazīstams pēc pirmajiem „Lamborghini 350 GT”, bija tik labs, ka spēja nezaudēt savu aktualitāti arī pēc desmit gadiem. Tam varēja droši palielināt darba tilpumu („Miura” – līdz 3,93 litriem) un kārtīgi forsēt (zināmi ekstremāli „Miura” eksemplāri ar 308 kW jaudu), taču joprojām ar „Lamborghini Miura” varēja izpildīt „Feručio Lamborgini” mīļāko triku: līdz malām pilnu vīna glāzi nolikt uz cilindru galvas laikā, kad motors darbojas tukšgaitā. Neviens piliens nedrīkstēja izlīt!

7. „Lamborghini Miura” bija lieliska sacīkšu mašīna.

Pilnīgas aplamības! Feručio Lamborgini bija kategoriski pret savu mašīnu dalību autosacīkstēs, iespējams, baidījās, ka tās varētu zaudēt kādiem lētākiem un primitīvākiem spēkratiem. Tādēļ viņš esot pamatīgi izlamājis konstruktorus par vēlmi veidot sacīkšu „Miura”. Rūpnīcas komanda oficiāli nekad nepiedalījās sacensībās! Pēc konflikta ar savu priekšnieku autosacīkšu fans Bobs Volless sāka rīkoties pats uz savu roku, un 1970. gadā bija gatava Jota. Pilns nosaukums tai bija „Lamborghini Miura P 400 SVJ”, lai gan sinjors Lamborgini neuzskatīja šo atkritēja un zaimotāja paštaisīto “ķerru” par firmas vārda cienīgu. Lieliskais sporta bolīds ar forsētu motoru, līdz 890 kg atvieglotu konstrukciju (Volless ietaupīja kādus 400 kg), divām benzīnbākām sānu sliekšņos, radikālāku dizainu ar organiskā stikla kupoliem virs lukturiem un plānoto ātrumu 300 km/h palika vienā eksemplārā pašam nevaldāmajam amerikānim. Pēc tam no ielas „Miura” detaļām neoficiāli izgatavoti vēl apmēram desmit „SVJ” pakaļdarinājumi.

8. Nosaukums „Miura” radies no cīņas vēršu šķirnes nosaukuma.

Gluži tā nav. Pēc paša Feručio Lamborgini vārdiem, viņš esot nosaucis automobili par godu savam draugam, ietekmīgam Spānijas cīņas vēršu audzētājam donam Ferdinando Miuram. Šajā vietā cieņa pret Itālijas traktoru rūpnieku un lielisku sporta mašīnu idejisko tēvu beidzas popularizēt bezjēdzīgās vēršu cīņas ar savas produkcijas palīdzību var tikai absolūts stulbenis, sadists un barbars! Cilvēks atkal kārtējo reizi vēlas parādīt savu pārākumu par citiem Zemes iemītniekiem, atkal darot to nevienādos apstākļos un atkal kāds idiots par to priecājas! Labi, ka dzīvnieku aizstāvji nav tik bagāti, lai brauktu ar „Lamborghini” (varbūt vienīgi Pamela Andersone)...

9. Jaunais „Lamborghini Miura Concept” ir vecā modeļa pilnīga kopija.

Tas ir apvainojums „Lamborghini” galvenajam dizaineram Valteram de Silvam, kas savu stāšanos jaunajā amatā apvienoja ar „Miura” 30 gadu jubileju un par godu abiem notikumiem 2006. gada Ženēvas autosalonā izstādīja projektu „Miura Concept”. Patiesībā de Silva tikai iespaidojies no Gandīni līnijām un mēģinājis iedomāties, kā „Miura” varētu izskatīties 21. gadsimta sākumā, laikā, kad daudzi autoražotāji veido rimeikus saviem klasiskajiem modeļiem. Iznāca labi, jo „Miura Concept” patīkami izcēlās uz kopējās autodizaina pelēcības fona, parādot, ka 60. gadu kaislīgais stils ir pietiekami aktuāls arī patlaban. Ļaudis jau sāka interesēties par iespējām kaut ko tādu iegādāties.

10. „Lamborghini” nākotnē negrasās ražot jaunu „Miura”.

Šo apgalvojumu mēs nevaram nedz apstiprināt, nedz apgāzt. Pēc koncepta debijas 2006.gada, Ženēvā kompānijas vadība vairākas reizes nākusi klajā ar šādu paziņojumu. Viņiem ir ļoti saprātīgs arguments: „Miura” ir noiets etaps „Lamborghini” vēsturē, un nav jēgas censties to izdzīvot vēlreiz, daudz svarīgāk ir meklēt ko jaunu.



Tam varētu pat noticēt, ja vien autobūvē nebūtu bieži gadījies tā, ka visvairāk noliegtie projekti (“Nē, nē, mēs neko tādu pat neesam domājuši ražot, nē, tas tikai mūsu dizaineru treniņa projekts utt.) pēc tam visātrāk nonāk sērijveida ražošanā...






*9.06 (116)

Komentāri:

Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-