Ir mašīnas, kas tapušas, vadoties nevis skaidra aprēķina un konkrēta mērķa vadītas, bet gan acumirklīgas, trakas idejas vārdā, jo, kā gan citādi var izskaidrot projektu par automobili ar 27 litru 12 cilindru aviācijas dzinēju, kas aizgūts no Otrā pasaules kara iznīcinātāja?
Neprasīsim konstruktoriem, kādēļ tā notiek, labāk paskatīsimies, kas no tā iznāk!

Sākums trakajam projektam ar nosaukumu The Beast (zvērs), meklējams 60. gados, kad kāds Pols Džeimsons sadabūja Rolls-Royce Merlin aviācijas dzinēju un sadomāja to iebūvēt automobilī. Domāts-darīts. Pols Džeimsons uzkonstruēja unikālu šasiju ar Austin A110 Westminster un Jaguar XJ elementiem un iebūvēja dzinēju, taču, lai turpinātu darbu, viņam nācās vērsties pie automātisko transmisiju guru Džona Doda. Dodam piederēja serviss, kas nodarbojās ar automātisko kārbu uzstādīšanu, apkopi un apkalpošanu, bet pašam bija iekrāta pietiekoši liela pieredze šajā jomā, tādēļ darbiņš, ko viņam piedāvāja Džeimsons, „automātu specam” kļuva par īstu profesionālo izaicinājumu.



Džons Dods izvēlējās trīspakāpju GM TH400 agregātu, pastiprināja konstrukciju tā, lai tā varētu izturēt mežonīgās sirds piegādāto griezes momentu un pielāgoja kārbas pārnesuma skaitļus, lai tā varētu strādāt ar zemo apgriezienu dzinēju. Tā nu sagadījās, ka Džeimsonam jau bija pārgājusi interese par projektu, tādēļ iestrādes par nezināmu naudas summu pārgāja Doda īpašumā.



Tobrīd automašīnai vēl nebija virsbūves, tādēļ tika pasūtīti stiklaplasta paneļi, kuru kopējā forma atgādināja Ford Capri. Radiatora režģis tika aizgūts no Rolls-Royce, kas vēlāk noveda pie nepatikšanām.

Kad Doda garāžā izcēlās ugunsgrēks, automašīnu izdevās glābt, ko nevar teikt par Capri-veidīgo virsbūvi – paneļi sadega pilnībā, izņemot Rolls-Royce režģi.

Dods nepadevās un pasūtīja jaunu virsbūvi, šoreiz izvēloties milzīga trīsdurvju „šķūņa” formātu. Drīz vien tā bija savā vietā tāpat kā Rolsa radiatora reste un varēja uzsākt izmēģinājuma braucienus.



Džonam ļoti patika Vācijas autobāņi, kur viņa „zvērs” jutās visbrīvāk. Diemžēl tieši šī kaislība un jau pieminētais Rolls-Royce atribūts ar konstruktoru izspēlēja ļaunu joku – kārtējo reizi, kad The Beast rotaļīgi viegli apdzina jaudīgu Porsche, „apvainotais” vācu superauto vadītājs vērsās britu kompānijā, lai uzzinātu visu par jauno superjaudīgo modeli. Rolls-Royce vadība izrādījās visai sarūgtināta, uzzinot, ka kāds kompromitē prestižo firmu, dzenājot pa Vācijas autobāņiem pašdarinātu „raķeti” ar Rolls-Royce atribūtiem, tādēļ „zvēra” saimnieku iesūdzēja tiesā. Rezultātā tiesa piesprieda Džonam 5 tūkstošus mārciņu sodu, kā arī pavēlēja atbrīvoties no Rolls-Royce simbola.



Sūdzības pienāca arī no citas puses – vācu policija, piemēram, lūdza Rols-roisiešus neizmēģināt savu jauno automobili uz Vācijas auto maģistrālēm, tā kā brauciens virs 300 km/h tiek uzskatīts par antisabiedrisku rīcību.

Jau uzlūkojot attēlus vien, top skaidrs, ka „zvēra” vadīšana nav tā vieglākā nodarbe – tikt galā ar smago degunu līkumos var tikai īsts meistars, bet grandiozie apmēri liedza jebkādu pārvietošanos no vienas joslas otrā.

Pēc restailinga, kura rezultātā „zvērs” saņēma priekšpuses noformējumu ar astoņiem lukturiem, Dods turpināja izklaidētiem pa Vācijas autobāņiem, kļūstot par īstu leģendu Ferrari, Porsche un Lamborghini vidū.

`

Uz priekšējā paneļa izvietotie tumbleri bija paredzēti, lai atsevišķi iedarbinātu aizdedzi, eļļas sūkņus, starteri un pārējos agregātus, kas nepieciešami, lai atdzīvinātu „zvēra”12 cilindru sirdi. Tādā pašā veidā tika ieslēgta gaisma, ventilators un pārējie agregāti. Bet starta pārnesumam nebija nozīmes – ar tādu vilkmi automobilis varēja iekustēties kaut vai ar trešo robu. Zvēra teorētiskais ātrums, kas tika aprēķināts, savietojot motora tehniskos datus ar transmisijas pārnesumskaitļiem, sasniedza 430 km/h. Skaidrs, ka aerodinamikas, pareizāk, tās neesamības dēļ, kursa stabilitātes un pārējo faktoru ietekmē, šāds maksimālais ātrums paliek tikai teorija, tomēr 300 km/h Džons esot pārsniedzis ne reizi vien.



27 litru aviācijas dzinēji tika uzstādīti daudzām Otrā pasaules kara lidmašīnām (piemēram, britu Spitfire), savukārt „zvēra” motors tika paņemts no treniņu lidaparāta Boulton-Paul Balliol.

Transplantācijas rezultātā lidmašīnas dzinējs zaudēja kompresoru un aptuveni 200 zirgus no sava 1000 ZS pulka.

Ciparu valodā „zvēra” tehniskie dati ir sekojoši:

12 V veidā izvietoti vārsti, 4 vārsti un 2 sveces katram cilindram, 27 litru darba tilpums, 2 sadales vārpstas katrā cilindru bloka galvā, brīvgaitas apgriezieni – 120 apgr/min, maksimālā jauda – 850-1000 ZS pie 2500 apgr/min, maksimālie apgriezieni – 2800 apgr/min. Lai panāktu efektīgāku motora atdzesēšanu, eļļošanas sistēma ar sauso karteri tika nomainīta pret spiedieneļļošanas sistēmu. „Zvēra” degvielas (parastais AI-95) patēriņš ir vairāk kā litrs uz kilometru, bet degvielas tvertnes ietilpība – 120 litri. Tradicionālo ceturtdaļjūdzi auto pieveic 12 sekundēs.



Pašlaik „zvēra” konstruktors uz mums raugās no „mākoņa maliņas,” bet automobilis atrodas Spānijā, kur to uzrauga viņa dēls Pols. Runā, ka meistars līdz pat sirmam vecumam mēdzis dodies izbraukumos ar savu monstru, biedējot jaudīgo spēkratu īpašniekus.

Interesanti, ka „zvēra” spēku izmēģinājuši arī Top Gear un Evo raidījumu žurnālisti un jādomā, ka viņiem ir savs viedoklis.

Starp citu, The Beast nav vienīgais automobilis ar šāda veida dzinēju – Austrālijā Merlin motors iebūvēts 1955.gada Chevrolet virsbūvē. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.