Domājot par Ziemeļamerikā ražotajām automašīnām, esam pieraduši vīpsnāt par to lielajiem gabarītiem, milzu motoriem ar mazu lietderīgo jaudu, kā arī tādu opīšu stilu gan dizainā, gan salona apdarē. Taču firmai, kuras emblēmu grezno tiepīgs auns ar pamatīgiem ragiem, šis stereotips nav pa prātam. Tā Dodge jau gadus četrdesmit cenšas veidot pavisam citu, dinamiskāku un jauneklīgāku stilu, pretendējot uz amerikāņu sportiskāko auto statusu, pie tam brāļu Dodžu pēcteči to panāk ne jau tikai ar koši sarkani vai zili balti svītrainu (kā tradicionālajām Nike krosenēm) krāsojumu vien. Lietā tiek likti arī neierasti tehniski un dizainiski risinājumi.

Pēc Oldsa un Forda

Pirmsākumos abi brāļi – Džons un Horeiss Dodži – gribēja panākt visu uzreiz un kļūt par ASV autobūves monopolistiem. Viņi būvēja transmisijas Rensoma Oldsa mašīnām (vēlākajiem Oldsmobile), tad – motorus un tiltus Henrija Forda konstrukcijām, arī kļūstot par Ford Motor Company akcionāriem un vadītājiem. Džons Dodžs pat bijis šīs kompānijas prezidents. Ar Fordu sadzīvot nebija viegli nevienam, tāpēc Dodži 1914. gadā nodibināja paši savu firmu Dodge Brothers tieši vieglo automobiļu ražošanai, lai varētu diktatoriskajam Henrijam Fordam parādīt vismaz mēli.



Lai arī brāļi bija stipri konservatīvi ļaudis, slavu viņu uzņēmumam atnesa jau pirmie modeļi, kam vieniem no pirmajiem pasaulē bija Edvarda Bada konstrukcijas vienlaidmetāla virsbūves. Eiropā tas varbūt mazāk zināms, bet Dodge Old Betsy “večiņa” bija tikpat klasisks auto kā leģendārā “tante” Ford Thin Lizzy. Brāīu Dodžu smagās slimības un gandrīz vienlaicīgā nāve, kā arī draudošā ekonomiskā krīze noveda firmu līdz bankrotam, kad vienīgā izeja bija 1928. gadā pārdot kompāniju Voltēra Kraislera autoimpērijai. Kopš tā laika sākās aizvien izteiktāka detaļu un konstrukciju unifikācija – Chrysler un Dodge kļuva arvien līdzīgāki. Tiesa, bija kāds izņēmums: 30. gadu vidū Dodge modeļiem bija pietiekami plūdenas formas, taču amerikāņu gaumei daudz pieņemamākas nekā revolucionārā dizaina “aerodinamiskais” Chrysler Airflow, tāpēc “Dodžus” pirka krietni labāk. Pēc Otrā pasaules kara stili gan atkal saplūda kopā.

Nelaikā un nevietā

Kā zināms, eksperimenti ar gāzturbīnas motora uzstādīšanu vieglajām automašīnām beidzās ar pilnīgu krahu: milzīgās izplūdes gāzu temperatūras un lēnās reakcijas uz akseleratora pedāļa komandām padarīja to ikdienas lietošanai absolūti nederīgu. Tomēr daudz netrūka un ka tieši Dodge būtu kļuvis par pirmo sērijveida gāzturbīnas vieglo auto pasaulē. 60. gadu sākumā vairākus Dodge Polara aprīkoja ar gāzturbīnām, nosauca par Dodge Turbo Dart (“īstais” Dodge Dart bija 1956. gada kosmiska izskata konceptauto ar milzīgām “haizivs spurām” aizmugurē, bet vēlāk – pavisam ik-     dienišķs vidējās klases ģimenes sedans) un atvēlēja žurnālistu testiem.



Masu mediju pārstāvji atklāti pateica un uzrakstīja visu, ko par šo kaprīzo auto domā, un konstruktori bija spiesti mašīnu pilnībā pārbūvēt. Tad jau tā saucās Chrysler Turbine, izskatījās jocīga (dizainu veidoja itāļi no Ghia) un tomēr tika izgatavota 50 eksemplāru sērijā. Pircēji arī nebija sajūsmā... Vienīgais pluss – šī negatīvā pieredze noderēja vēlāk, konstruējot moderno tanku M 1 Abrams. Tad jau bija cits laiks, cita tehnoloģija un citas prasības gāzturbīnas motora darba režīmiem...

Jāpielaiko sporta tērps

Tā saucamajā muskuļautomašīnu bumā Dodge iesaistījās salīdzinoši vēlu, jo kompānijai Chrysler jau bija vairāki gana iespaidīgi muscle-car, piemēram, Plymouth GTX, Hemi-Cuda vai Road Runner. Taču, kā minējām iepriekš, “Dodžam” bija nepieciešams strauji mainīt imidžu, lai gados jaunāki pircēji to bez problēmām atšķirtu no citām koncerna markām. Tas nostiprināja pārliecību, ka jābūvē sportiska stila auto un, gods kam gods, Dodge to arī nopietni darīja vēl tad, kad muskuļmašīnu mode jau bija pārgājusi. Var teikt, ka līdz ar 1966. gada modeli Dodge Charger firma aizsāka tradīciju, ko turpina pat 2006. gada sporta tipa auto.



Visinteresantākais bija 1969. gada Dodge Charger Hemi 500 ar pamatīgu aizmugures antispārnu un “neredzamiem” priekšējiem lukturiem, kas paslēpti aiz dekoratīvajām restītēm. Taču galvenais trumpis bija V8 cilindru septiņu litru motors ar pussfēriskajām sadegšanas kamerām Hemi (koncerna Chrysler patents). Tā bruto jauda tolaik bija 316 kW, kas atbilst apmēram 260 mūsdienu neto kilovatiem. Ar šādu spčka agregātu Charger Hemi 500 bija viens no tālaika dinamiskākajiem un ātrākajiem auto. Pēc tam sekoja mazāk jaudīgi Dodge Challenger, Monaco un Coronet, kas tomēr bija veidoti muskuļotajā stilā ar izceltu aizmugures spārnu līniju un diezgan dūmiem “sejas pantiem”.

Degvielas cenām kāpjot

Patīkami, ka arī pēc 70. gadu naftas krīzes un apdrošināšanas kompāniju uzbrukumiem Dodge nepārtrauca sporta stila mašīnu ražošanu, tiesa, ar mazākiem un taupīgākiem motoriem, taču kopējās koncepcijas līnijas tika saglabātas. Jā, firmas 70. un 80. gadu vēsturē bija arī vairāki mazi un izcili kropli modeļi (galvenokārt citu firmu kompaktklases mašīnas ar izmainītiem nosaukumiem), tomēr pagaidām izliksimies tos neredzam. Labāk pieminēt 80. gadu vidus divdurvju Charger un Daytona, kam gan bija tikai četrcilindru 2,2 litru dzinējs ar jaudu ap 75 kW. Toties “Čārdžeram” bija limitētā versija Shelby ar košākiem dekoriem un forsētu motoru, bet “Deitonai” pēc pasūtījuma pat uzstādīja turbokompresoru, kas palielināja maksimālo jaudu pusotru reizi. Ar to bija pietiekami, lai jauniešos un autosacīkšu fanos nostiprinātu pārliecību, ka Dodge – tās ir sportiskas un “garā jaunas” automašīnas.



Sadarbībā ar Mitsubishi 1990. gadā tapa gardums elitāru auto cienītājiem: Dodge Stealth, kas nosaukts par godu radaram “neredzamo” kaujas lidmašīnu sērijai un aprīkots ar tādām tehnikas “odziņām” kā divām turbīnām vai četru riteņu stūrēšanas sistēmu. Turklāt dizains pat bija mazliet izteiksmīgāks nekā japāņu analogam Mitsubishi 3000 GT. Mūsdienu piedāvājumā vairs tādu izteiktu masu sporta auto nav, jo gan jaunais Stratus, gan Intrepid, Concord, LHS, 300M ir tie paši unificētie Chrysler modeļi uz vienotas platformas, tikai ar mazliet stingrāku piekari un agresīvāku dizainu. Toties par īstu sporta Dodge saucams kas cits...



Smīkņājošā odze

Spēkratu ekspertus 1989. gada Detroitas autosalonā šokēja kāds konceptauto ar ļoti brutālu ārieni, kas it kā turpināja klasiskā sporta rodstera Shelby Cobra tradīcijas, līnijas un filozofiju. Vēl trakāk: šim prototipam, kas bija nekas cits kā Dodge Viper RT/10, bija kravas mašīnas motors.

Ļaudis to visu vēl neuztvēra pietiekami nopietni, sak’, konstruktori nodemonstrēja muskuļus, patracināja publiku, bet turpinās ražot kaut kādus stūrainus Dynasty... Tādēļ jo lielāks bija izbrīns, kad 1992. gadā šis pats divvietīgais rodsters ar gandrīz nemainītu izskatu kļuva par sērijveida modeli. Sērija nav liela – 1000...1500 eksemplāru gadā –, tomēr Dodge Viper ir viens no oriģinālākajiem Amerikas automobiļiem.



Dodge Viper

Odzes vārdā nosauktais rodsters pamatīgi apvīts leģendām, tomēr daudzi nezina, ka tā dižo V10 cilindru astoņu litru apmēram 295 kW jaudas alumīnija motoru, kas bija paredzēts pikapam (problēmu nebija – pikaps to arī ieguva), amerikāņiem palīdzēja radīt inženieri no Lamborghini! Vairākus gadus eksistēja tikai vaļējais virsbūves variants ar nenozīmīgu brezenta jumtu, kas, lielākā ātrumā braucot, piepūtās kā spinakera bura. Vispār Viper rodstera aerodinamika bija līdz galam nenostrādāta, jo līdz ar drānas jumtu pretvējš draudēja noraut arī vieglo kompozītmateriālu motora pārsegu; izskatījās, ka nevis odze, bet gan kobra piepūstu savu kapuci un izplestu rīkli. Tāpēc bija vajadzīgs slēgtais coupe virsbūves variants tiem karstgalvjiem, kuriem gribējās ne tikai “pazīmēties”, bet arī izmantot visas izcilā motora iespējas. Tas bija nopietnāk apstrādāts aerodinamiskajā caurulē un ar to jau varēja bez bažām sasniegt 200 km/h (firma solīja maksimālo ātrumu līdz pat 290 km/h). Uz slēgtās versijas Viper GTS Coupe bāzes tapa arī sacīkšu modelis GTS/R ar palielinātu jaudu dalībai GT2 klasē, kur tas bez žēlastības izrēķinājās ar klasiskajiem Porsche 911 un Lamborghini Diablo. Vienīgais sacīkšu auto, kas varēja (un joprojām var) tikt galā ar trako čūskulēnu, bija (un ir) ekskluzīvais angļu Lister Storm.



Par to, kāds izskatīsies jaunās paaudzes Dodge Viper, var spriest pēc prototipa Viper GTS/R, kas tika demonstrēts pēdējos Ziemeļamerikas autosalonos un varētu parādīties tirdzniecībā kā 2003. gada modelis. Tā kā nosaukumā paslēpies burts R, un pats auto izgreznots ar pamatīgu aizmugures antispārnu un “kaujas krāsām” ar divām platajām garenvirziena svītrām, jāsecina, ka sacīkšu trasēs jaunais Viper debitēs agrāk. Saglabāts tas pats V10 cilindru motora bloks, bet jauda palielināta līdz vismaz 370 kW, kas ļauj rēķināties ar maksimālo ātrumu 320 km/h. Daži teiks, ka tas būs ātrākais auto Amerikā, taču nedrīkst aizmirst, ka tūninga ateljē Hennessey, kam nav nekāda sakara ar slaveno ugunsdziru, piedāvā uzlabotus Dodge Viper variantus, kas var sasniegt arī 350 km/h. Neesot nemaz tik dārgi – līdz 150 000 ASV dolāru...

Stilīgākie pikapi

Galvenais iniciators astoņlitrīgā V10 cilindru motora tapšanai bija 80. gadu beigās sāktais pikapu ātruma rekordu karš, kur labus panākumus guva GMC, tad kaujas darbībā iesaistījās Dodge un visai drīz arī Ford. Vienlaikus tas stimulēja pikapu šosejas ātrumsacīkšu popularitāti, kas izklausās diezgan dīvaini, jo mēs parasti pikapus uztveram kā apvidus automašīnas nelielu kravu pārvadāšanai, nevis kā asfalta ātruma bolīdus. Starp citu, V10 dzinēja konfigurācija toreiz vēl nebija tik ierasta kā tagad. 90. gadu vidū daudzi sapņoja par ierobežotā sērijā izlaisto Dodge Ram RT/10 ar nosēdināto piekari, kas viegli pārvarēja 200 km/h robežu, bet bija daudz praktiskāks par Viper, kam bija tāds pats motors, tikai vairāk forsēts. 2001. gada Dodge modeļu gammā mēs joprojām varam atrast pikapu Ram ar to pašu V10, kam jauda nu samazināta līdz 231 kW, turklāt tagad šis motors pasūtāms jebkurai modifikācijai, ne tikai limitētās sporta sērijas eksemplāriem. Ja kādam nepatīk lielais Dodge Ram, var izvēlēties visai līdzīgu un tikpat stilīgu mazāku pikapu Dodge Dakota. Tā jaudīgākajai versijai Dakota Sport ir “tikai” V8 cilindru 5,9 litru benzīnmotors ar 186 kW jaudu – tomēr pietiekami gan labai dinamikai, gan biežām vizītēm degvielas uzpildes stacijās.



Savu pikapu nākotni firma iezīmējusi divos virzienos. Pirmais ir absolūts retro stils ar izteiktām brutalitātes iezīmēm un konkrētiem vēstures citātiem; to pierāda konceptuālais Dodge Power Wagon, kas veidots pēc tāda pat nosaukuma auto 1946. gada modeļa motīviem un izskatās tā, it kā tam vēl tikai vajadzētu uzmontēt par “Staļina ērģelēm” iesaukto reaktīvo zalvjuguns iekārtu. Jaunā Power Wagon virsbūve veidota no pulēta alumīnija (Atcerieties Audi Avus Quattro?), bet masīvajā motortelpā beidzot atrodas turbodīzelis (rindas sešcilindru 7,2 litru agregāts). Pagaidām Dodge Power Wagon nozīmē apmēram to pašu, ko Dodge Viper pirms 10 gadiem.

Otra nākotnes līnija materializēta konceptā Dodge MAXXcab, kas laikam pagaidām ir pilnīgākais pikapa un pilnizmēra vieglā auto apvienojums. Vienlaikus tas ir pirmais pikaps, kam izmantots Chrysler nama modernajiem sedaniem ierastais cab-forward dizaina princips, kad pasažieru salons (kurā ir pieci pilnvērtīgi sēdekļi un šķidro kristālu ekrāns filmām un videospēlēm) maksimāli nobīdīts uz priekšu, turpat pie riteņiem. Līdz ar to motora pārsegs kļūst īss un strups un atgādina buldoga degunu. Principā nav saskatāmi nepārvarami šķēršļi, kādēļ arī Dodge MAXXcab nevarētu sākt ražot sērijveidā, jo piecvietīgi pikapi Amerikā joprojām ir ļoti iecienīti.

Jeep tiešais konkurents

Konkurence viena uzņēmuma ietvaros no mārketinga viedokļa nav tas labākais pasākums, tādēļ Jeep pārstāvji nebūt nelēkāja sajūsmā uz vienas kājas, uzzinot, ka kaimiņi no Dodge (abas markas ietilpst Daimler Chrysler konglomerātā) izveidojuši modernu un pievilcīgu džipu uz Dodge Dakota šasijas bāzes. Motoru izvēle bija tāda pati kā Jeep Cherokee, taču viss pārējais, glīto dizainu ieskaitot, sakāva novecojušo indiāņu virsaiti “vienos vārtos”. Nav nekāds brīnums, ka jau 1999. gadā (pirmajā pilnajā jaunā Dodge džipa pārdošanas gadā) Dodge Durango pārdošanas apjomi krietni pārspēja Cherokee parametrus. Varbūt stāvoklis varētu mainīties ar jaunā Jeep Liberty nākšanu klajā, taču augstā vadība mēģina šo iekšējo konkurenci novērst, pozicionējot Dodge Durango kā sportiskāka, dinamiskāka, ne tik daudz uz apvidus braukšanu orientēta stila pārstāvi. Tam pat ieviesta modifikācija Durango RT (no termina road and track – ceļš un trase) ar V8 cilindru 5,9 litru motoru no Dakota Sport pikapa un vieglmetāla sakausējuma spožiem 17 collu riteņiem, kas nevilina doties dubļos. Maksimālais ātrums drošības apsvērumu dēļ ierobežots pie 180 km/h.

Ne pārāk masīvais Dodge Durango izrādījās tik veiksmīgs, ka ASV tirgum vairs nebija vajadzīgs “pensionētais” slavenais lielais džips Dodge Ramcharger, kas izveidots uz pikapa Ram īsās šasijas. To tagad ražo nelielā (apmēram 5000 eksemplāru) sērijā tikai trīsdurvju versijā, tikai Meksikas rūpnīcā Lago Alberto un ASV nemaz nepārdod. Vienīgi dīvaini, ka ietilpīgam sešvietīgam apvidus auto ar lielu bagāžnieku, ērtu ādas apdares salonu un labu stereosistēmu ir tikai trīs durvis. Tas nav sevišķi nopietni, un runāt par īpaši izteiktu sportisko stilīgumu šajā gadījumā mēs arī nevaram. Varbūt arī tāpēc kādreiz tik iespaidīgais

Ramcharger “izsūtīts trimdā” – lai nebojā ar tādām grūtībām izveidoto markas imidžu, kas pagaidām vēl ir gana noturīgs .

10.06 (118)