Tajos laikos, kad Audi vēl neražoja savu slaveno Quattro, Volga GAZ 24-95 no tiesas bija unikāls automobilis. „Tā būtu visai mūsdienīga pat vēl šodien, kad Honda CR-V, BMW X3 vai Volvo Cross Country tipa džipi vieglā automobiļa izskatā iekaro arvien lielāku popularitāti.Mūsdienu krosoveri patiesībā radušies Krievijā, precīzāk – bijušajā Padomju Savienībā, kad valsts vadītājam PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam sagribējās iegūt pašmāju automobili, kas būtu piemērots medībām. Tā radās Volga GAZ 24-95, kas varēja pārvarēt gandrīz jebkādus bezceļus... 

Kā zināms, Brežņevs bija kaislīgs auto kolekcionārs. Viņa garāžā bija novietoti desmitiem dažādu marku automobiļu. Gandrīz visi bija vai nu eksotiski, vai izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma. Viens no tādiem automobiļiem ir Volga GAZ-24, saprotams, ne jau parasta. Pēc laikabiedru stāstītā, Brežņevam tā ļoti patikusi un bijusi viena no biežāk lietotajām.

Kā atklāj bijušais Komunistiskās partijas transporta daļas speciālās garāžas priekšnieks Anatolijs Remkovičs, agrākos laikos padomju auto rūpnīcām bieži nācies izgatavot mašīnas pēc valdības un partijas vadītāju specpasūtījuma. Šīs mašīnas pēc tehniskajām iespējām un komforta ne vien nekad neatpalika no labākajiem ārzemju analogiem, bet nereti tos pat pārspēja.

Visbiežāk ar speciālajiem pasūtījumiem vērsās pie Gorkijas auto rūpnīcas vadības – tās konstruktoru skola bija viena no labākajām valstī. Turklāt, kā atceras rūpnīcas veterāni, augstie ierēdņi pārāk neaizdomājās, vai iespējams vienu vai otru automobili pārbūvēt vai pielāgot tā, lai sanāktu tas, kas viņiem vajadzīgs. „Gluži vienkārši tika dota pavēle savienot „zirgu ar briedi”,” – atceras rūpnīcas galvenais inženieris Vladimirs Lisins. Un rūpnīca savienoja – kur gan tai likties...

Līdzīgi iznāca arī ar Brežņeva Volgu. Ģenerālsekretārs bija ne vien kaislīgs automīlis, bet arī tikpat kaislīgs mednieks. Rūpnīca tobrīd grasījās uzsākt Volga GAZ-24 ražošanu. Brežņevam tapa zināms, ka gorkijiešiem padevies komfortabls un tehniskajā ziņā pieticīgs auto ar ērtu interjeru un uzticamu salona apsildi. Un Leonīds Iļjičs iekāroja tādu mašīnu savai garāžai, „lai varētu ar to braukt medībās”. Drīz rūpnīca saņēma valsts uzdevumu: izgatavot palielinātas caurgājamības automobili ar jaunās Volga komforta un ārējā izskata parametriem.

„Tā kā nekā līdzīga mūsu ražotnē nebija un arī nekas netika plānots, nolēmām rīkoties vienkārši: savienot divdesmit ceturto ar džipu GAZ-69, no kura paņēmām velkošo priekšējo tiltu, pārnesumkārbu un kardānu,”  atceras rūpnīcas galvenā konstruktora vietnieks Vladimirs Nosakovs, kurš bija iecelts par atbildīgo „Brežņeva projektā”. Sanāca augsta, pilnpiedziņas Volga, kas, aprīkota ar piemērotām riepām, spēja pārbraukt ne vien sniegotus klajumus un bezceļus, bet pat nogāztus kokus.

Tajos laikos, kad Audi vēl neražoja savu slaveno Quattro, Volga-24-95 no tiesas bija unikāls automobilis. „Tā būtu visai mūsdienīga pat vēl šodien, kad Honda CR- V, BMW X3 vai Volvo Cross Country tipa džipi vieglā automobiļa izskatā iekaro arvien lielāku popularitāti,” domā Nosakovs.

Pavisam tika izgatavotas četras pilnpiedziņas Volgas. Pirmo savāca ģenerālsekretārs, otrā tika toreizējam aizsardzības ministram Ustinovam, trešo „uzdāvināja” Gorkijas apgabala kompartijas vadītājam, bet pēdējo atstāja tālaika GAZ rūpnīcas direktoram Kiseļovam.

Vladimirs Nosakovs (starp citu, viens no leģendārās Čaika konstruktoriem) atceras, kā reiz šķīdoņa laikā vajadzējis braukt ar direktora Volgu pie standartizācijas komisijas priekšsēdētāja uz viņa vasarnīcu, lai tas parakstītu svarīgus dokumentus. „Vasarnīca atradās upes krastā, uz to bija jānolaižas pa stāvu, mālainu slīpumu, turklāt lija lietus. Kad beidzot visi dokumenti bija parakstīti, ierēdnis ļaunā priekā iesmējies: „Parakstus dabūjāt, bet aizbraukt tik un tā nevarēsiet – pa mūsu kalnu pat cilvēks nevar uzrāpties, kur nu vēl mašīna, ar ko jūs atbraucāt.” Ieraudzījis pa logu Volgas jumtu, ierēdnis iesmējies vēl gardāk. Tomēr mēs aizbraucām. Domāju, tas ierēdnis vēl šodien nevar saprast, kā mums tas izdevās.”

Trīs neparasto Volgu liktenis nav zināms, bet direktora eksemplārs glabājas rūpnīcas muzejā un, kā apgalvo Nosakovs, tajā var kaut vai tūliņ iekāpt un aizbraukt. Kas arī tika izmēģināts, izmetot loku pa rūpnīcas pagalmu: mašīna pēc 30 gadiem bija pilnībā kārtībā! Mūsdienu automobiļiem ir pilnpiedziņa labākai noturībai un vadāmībai, betGAZ-24-95 ir īsts vieglais visurgājējs.

Kaut ko savā ziņā līdzīgu Gorkijas rūpnīca ražoja arī pirms tam. Tā bija tikpat augsta un arī pilnpiedziņas Pobeda M-72, kas bija paredzēta kolhozu priekšsēdētājiem un lauku iedzīvotājiem. Tomēr pilnpiedziņas Volga uz konveijera tā arī nenonāca: acīmredzot valsts vadītāji negribēja, ka tāds automobilis kļūtu par masveida produktu. Toties šodien šāda tipa izstrādājums ir katra sevi cienoša autoražotāja programmā, tā ka droši var apgalvot, ka mūsdienu krosoveru "vecāki" ir krievu (padomju) konstruktori.