Ja nebūtu firmas Decauville automobiļa, ko sev nopirka Frederiks Henrijs Roiss un kuru vēlējās uzlabot, un ja viņš 1904. gada maijā Mančestrā nebūtu saticis otru džentlmeni, vārdā Čārlzs Stjuarts Rolss, tad nebūtu, par ko stāstīt.

Britu džentelmeņa 100 gadi

Ja nebūtu firmas Decauville automobiļa, ko sev nopirka Frederiks Henrijs Roiss un kuru vēlējās uzlabot, un ja viņš 1904. gada maijā Mančestrā nebūtu saticis otru džentlmeni, vārdā Čārlzs Stjuarts Rolss, tad nebūtu, par ko stāstīt. Tā kā Liktenim tajā brīdī patika sakritības, tad veiksmīgi izveidojās autokompānija, kas šogad svin savu simto jubileju. Kompānijas Rolls Royce solīdā filozofija – maksimāla mehānismu izturība, drošība, nepārspēts komforts un ilgs kalpošanas laiks – sevi teicami attaisnoja: Rolls Royce ir automašīna, kas nenoveco, un visu modeļu garantija ir 75 gadi! Klasiskās autobūves vērtības kļuva par sava veida simbolu arī tagad, gluži tāpat kā britu džentlmeņu nosvērtība, miers, pieklājība un goda apziņa. Pat pēc tam, kad Rolls Royce automobiļu nodaļa nonāca BMW kompānijas rokās, šīs mašīnas mums asociējas ar, piemēram, Fileasa Foga tēlu no grāmatas 80 dienās apkārt zemeslodei. Tā kā firmas vēsture ir nebeidzami gara un rūpīgi kopta, šoreiz pieminēsim tikai dažus svarīgākos momentus simt gadu laikā.

Sudraba spoks un citi spoki

Pirmie 100 kompānijas automobiļi šobrīd ir mazāk pazīstami, un reti kurš atceras, ka, piemēram, 1906. gada četrcilindru modelis Rolls Royce 20 HP bija tobrīd labākais sporta auto, ar kuru pats Rolss uzvarēja Tourist Trophy sacīkstēs. Toties tajā pašā gadā autosalonos izrādītais Silver Ghost ir viens no slavenākajiem firmas ražojumiem. Tam jau bija slavenais masīvi stūrainais radiatora režģis, kura motīvi izmantoti Rīgas Motormuzeja arhitektūrā un kas atgādina dorisko arku no Senās Grieķijas kultūras. Dekoratīvā režģa forma nav nekas oriģināls: tā dizainu sers Roiss nočiepa no pašam piederošā 1903. gada Decauville auto.

Sākumā Silver Ghost bija tikai viens pavisam konkrēts automobilis ar Barker virsbūvi, gatavotu pēc īpaša pasūtījuma, un valsts numura zīmi AX 201. Tam visas sīkās detaļas bija nokrāsotas sudraba krāsā, sēdekļi apvilkti ar smalku tumši zaļu ādu, aparātu paneli koka vietā greznoja alumīnijs, bet plāksnīte aiz motora pārsega vēstīja, ka šis ir Sudraba spoks. Kopš šis izstādes eksemplāra mistiskais nosaukums “pielipa” arī pārējiem Rolls Royce 40/50 HP sešcilindru (septiņu litru darba tilpuma) sērijas pārstāvjiem. Savukārt pats pirmais Silver Ghost joprojām ir nevainojamā kārtībā, nepilnu simt gadu garumā nobraucis vairāk nekā 805000 km. Vēl jāuzsver, ka grūti atrast divus vienādus pat viena modeļa rollroisus, jo līdz pat 1951. gadam kompānija ražoja tikai šasijas, bet par virsbūvēm rūpējās specializētās firmas, ievērojot katra klienta gaumi un pieliekot mašīnas priekšā kaut vai gulbja skulptūru, ja viņš tādu vēlējās. Parasti gan gulbja vietā bija Ekstāzes dievietes sudraba statuete, kas parādījās 1911. gadā uz īpaši pasūtītā Rolls Royce Silver Ghost radiatora. Šī figūriņa (saukta arī par Elīzi) ir mākslinieka Čārlza Saiksa veidotās statuetes Spirit of Ecstasy, ko viņš izveidoja lordam Montegjū of Beljē, kopija, kas sākotnēji greznoja tikai lorda mašīnu. Meitene ar vijīgo augumu un izteiktajām krūtīm, kas pozējas Saiksam, bija nevis kāda nezināma Elīze, bet gan lorda Montegjū sekretāre Eleonora Torntone.

Vārds Spirit noteica Rolls Royce modeļu nosaukumu izvēli uz ilgu laiku, meklējot vārdnīcā visdažādākās variācijas un sinonīmus angļu vārdiem “spoks” un “gars”. Silver Ghost sekotājs bija modelis Phantom I ar ļoti izturīgu minimāli forsētu sešcilindru motoru 1925. gadā. Pēc četriem gadiem sekoja Phantom II ar mazliet jaudīgāku7,7 litru darba tilpuma dzinēju, labāku piekari un vēl līganāku gaitu.

1935. gada Londonas autosalonā debitēja pavisam smalkais Rolls Royce Phantom III jau ar V12 cilindru motoru (darba tilpums 7,34 litri, jauda – “pietiekama”), kas laikā pirms Otrā pasaules kara bija nepārspējams prestiža limuzīns. Tā motors bija radīts uz lidmašīnu dzinēja bāzes! Modelis Silver Wraith, ko izstrādāja 1938. gadā, ar tik lielu motoru nevarēja lepoties (tomēr tikai seši cilindri un 4,3 litri), taču dizaina elegances un solīduma ziņā daudz neatpalika. Pēc kara tas gan ātri kļuva vecmodīgs, kaut arī tika piedāvāts pat ar automātisko ātrumkārbu.

Par 50. gadu sapņu limuzīnu kļuva Rolls Royce Phantom IV ar diezgan arhaisku ārieni, taču ekskluzīvu dabu, paredzēts karaļiem un valstu vadītājiem. Šo augsto karieti ar astoņu cilindru 5,7 litru dzinēju (tas nemaz nebija īsts auto spēka agregāts, bet gan patapināts no industriālajiem darbgaldiem paredzētās sērijas) sešu gadu laikā uzbūvēja tikai 16 eksemplāros, katram bija ļoti unikāla virsbūve. Phantom IV varēja gan traukties ar ātrumu 150 km/h, gan ilgstoši vilkties nesteidzīga kājāmgājēja gaitā svinīgo procesiju laikā. 60. gadu sākuma sešmetrīgajam flagmanim Phantom V iemontēja principiāli jaunu alumīnija V8 cilindru 6,2 litru motoru. Vairumā gadījumu tā virsbūves veidoja speciālisti no Park Ward un Mulliner, kas jau bija iekļāvušies Rolls Royce kompānijā. 1968. gadā pasaulē nāca “Operas spoks” Phantom VI ar četriem apaļiem lukturiem, klasiski nolaidenu siluetu un augstiem logiem; motoru izborēja līdz 6,75 litriem. Tas bija pēdējais Rolls Royce ar atsevišķu virsbūvi uz rāmja. Lietpratēji “Operas spoku” uzskata par visu laiku prestižāko rollsroisu, kura slava un uzticamība ļāva to izmantot arī 90. gados. Lieta tāda, ka tobrīd jaunajam prestiža limuzīnam Touring Limousine, kas nomainīja spoku sēriju, pietrūka elegances un stila: tas atgādināja izstieptu Silver Spur, kas patiesībā vien arī bija.

Mazie limuzīni

Netipiski, tomēr itin klasiski bija t. s. mazie Rolls Royce automobiļi, jo kompānija allaž centusies piedāvāt divas modeļu līnijas – dārgos limuzīnus un vairāk tādus kā “masu” modeļus ar mazākiem motoriem un ne tik ie-spaidīgiem gabarītiem. Bija paredzēts, ka pie Baby Royce stūres šad tad sēdīsies tā īpašnieks. Šī sērija izauga no tā paša TT sacīkšu uzvarētāja Rolls Royce 20 HP, ko ražoja gana ilgi. Tā pēctecis ar lielāku un jaudīgāku motoru 20/25 HP debitēja 1929. gadā un līdz 1936. gadam tika izgatavots krietni lielā tirāžā ar rindas sešcilindru 3,7 litru motoru. Pārsvarā tie bija sedani un limuzīni ar horizontālu radiatora dekoratīvo zīmējumu (nevis vertikālu), bet tikai daži – ļoti eleganti vagoni Shooting Brake ar virsbūves koka apdari, kas pēc 10..20 gadiem kļuva populāri ASV ražotāju izpildījumā un uzskatāmi par mūsdienu atpūtas un prestiža vagonu priekšgājējiem. Starp citu, no 1919. līdz 1931. gadam daļu “Roisu” būvēja Amerikā, Springfīldas rūpnīcā Masačūsetsas štatā, jo Holivudas zvaigznes un amerikāņu rūpnieki tolaik bija galvenie dārgo mašīnu patērētāji. Firma centās šo modeļu līniju (20; 20/25; 25/30 HP) saglabāt maksimāli lētu (cena nemainījās no 1922. līdz 1938. gadam), tādēļ iepirka iespējami daudzas detaļas no citiem lielražotājiem. Jau 1934. gadā firma izcēlās ar regulējamiem amortizatoriem riteņu piekarē, lai gan Henrijs Roiss allaž mēģināja būt uzmanīgs pret tehnikas jaunievedumiem. Pēc viņa nāves 1933. gadā firmas emblēmas sarkanie RR burti tika pārkrāsoti melni...

Kopš 1949. gada ražoja sešcilindru (4,3 vai 4,6 litru) Silver Dawn, kas bija nekas cits kā saīsināts Silver Wraith. Pēc tam “rītausmu” nomainīja ļoti elegants un proporcionāls “mākonis” Silver Cloud, kam sākumā vēl bija sešcilindru 4,9 litru spēka agregāts, bet otrajā sērijā no 1959. gada tā vietā stājās alumīnija V8 cilindru 6,2 litru motors ar aptuveni 150 kW jaudu. Lai arī uz Silver Cloud rāmja jau bija tikai Rolls Royce oriģinālās virsbūves, tomēr firma Mulliner būvēja arī īpatnējus vagonus (kā savulaik ZIL). Ar šo pašu dzinēju 60. gadu vidū lepojās Silver Shadow, kam beidzot bija nesošā virsbūve ar atsevišķiem alumīnija paneļiem, Citroen patenta hidrauliskā piekare un disku bremzes visiem riteņiem. Otrajā sērijā 1970. gadā dzinēju izborēja līdz 6,7 litriem un tā arī palika: moderno Rolls Royce attīstība bija pabeigta gan tehniski, gan dizainiski. Tas, ka olimpiskajā 1980. gadā apaļos lukturus nomainīja četrstūrainie kā modelim Silver Spirit, automašīnu tēlu vairs nemaz neiespaidoja. Vēlāk parādījās arī degvielas iesmidzināšana, ABS bremzes un aktīvā piekare, taču par šīm niansēm interesējās vienīgi žurnālisti un paši šoferi, nevis tie ļaudis, kas limuzīnus pirka un pēc tam zvilnēja aizmugures sēdeklī.

Džentlmenis modernā uzvalkā

Ne tikai kādreizējais “Rollsroisa nabaga radinieks” Bentley, bet arī pats Rolls Royce ir radījis vairākus neordinārus un skaistus modernākus modeļus par drūmi melnajiem katafalkiem un prezidentu bruņumašīnām. 1971. gadā uz bohēmiskā Corniche kabrioleta bāzes tapa sīksēriju divdurvju coupe ar tādu pašu nosaukumu un Mulliner-Park Ward dizainu. Vairākās sērijās “kornišus” būvēja līdz pat 90. gadu sākumam. Turpinot šo līniju, 2000. gadā pasaulē nāca jauns Rolls Royce Corniche kabriolets ar diezgan sportiski elegantu ārieni, noapaļotu aizmuguri un, par spīti saimniekiem no BMW, to pašu veco, labo V8 cilindru 6,75 litru motoru, kura jauda esot apmēram 240 kW. Pats jaudīgākais firmas pārstāvis tas gan nebija: 1994. gada speciālajam modelim Flying Spur motortelpā bija iestūķēts turboagregāts no Bentley ar tieši 265 kW jaudu un lokomotīves cienīgu griezes momentu.

1975. gadā Pininfarina izstrādāja divdurvju coupe Rolls Royce Camargue ar V8 cilindru 6,75 litru motoru, kas tolaik bija viens no pašiem dārgākajiem sērijveida automobiļiem pasaulē, pārspējot pat Phantom VI. Tikai viens pats gaisa kondicionieris ar divplūsmu darbību un tādu jaudu kā 30 mājas ledusskapjiem maksāja tikpat, cik Mini automašīna! Tas bija pirmais rollsroiss ar izliektu priekšējo stiklu un ar izmēriem metriskajā sistēmā. Projektam Delta jūtami trūka šarma un harmonijas – nav nekāds brīnums, ja cenšas apvienot itāliešu emocionalitāti ar britu konservatīvismu. Tomēr 10 gadu laikā izdevās pārdot vismaz 534 eksemplārus, pārsvarā ASV un Saūda Arābijā. Modernā Rolls Royce vēsture sākās 1998. gada sākumā (par Rolls Royce ražošanu un pārdošanu atbildēja vienlīdz lielā mērā kā Volkswagen, tā BMW) ar Silver Seraph debiju, kam bija V12 cilindru 5,4 litru motors, moderna tehnika, taču nekādas smalkuma auras: tas izdevās jūtami neveiksmīgāks par Bentley analogu un konkurentu. Kopš 2002. gada par šīs tirdzniecības markas pilntiesīgu saimnieku kļuva BMW un uzcēla jaunu rūpnīcu Gudvudā, uz kurieni viss “tabors” pamazām pārcēlās no Krū pilsētiņas. Jaunos laikus iezīmēja jauns augsta prestiža mo-delis ar vienkāršu nosaukumu Rolls Royce Phantom (kā 1925. gadā), bet ar ļoti sarežģītu ārieni. Ne velti tas fotogrāfs, kas veidoja pirmās oficiālās bildes, jau sen atlaists no darba! 5,8 metrus garais alumīnija mastodonts Amerikā debitēja 2003. gada janvārī Detroitā, un kopš tā laika prese paguvusi apjūsmot gan riteņu emblēmas ar žiroskopiem (lai burti RR vienmēr būtu pareizā virzienā), gan iebīdāmo Ekstāzes dievietes statuju (lai hormonu vētru mocīti puišeļi nenolauztu cēlo firmas simbolu), gan pamatīgo V12 cilindru spēkstaciju ar klasisko 6,75 litru darba tilpumu (jauda – 340 kW), gan izcilo pneimatisko piekari, gan īpašos futrāļus slapjiem lietussargiem. Taču eksterjera ziņā dienvidslāvu dizaineram Marekam Džordžēvičam (viņš strādāja brita Aiena Kamerona vadībā) izdevies pilnīgs monstrs: priekšpuses smagnējā pārmērība liek domāt par Ļeņina mauzoleja mutantu vai Rīgas Zinātņu akadēmijas atveidojumu, ko grezno behemotiski mazas lukturu ačteles, nesaprotami apaļi prožektori un kaut kas, ko it kā sauc par buferi. Šī masīvā lorda Robertsona fizionomija krasi disharmonē ar rolsroisam ierasti svinīgo sānu siluetu un plūdeni noapaļoto aizmuguri.Par godu kompānijas simtajai dzimšanas dienai šāgada pavasarī Ženēvas autosalonā parādīja kaut ko pilnīgi nebijušu: Rolls Royce konceptkāru! Kādreiz Roisa pēcteči uzskatīja, ka tā ir bezjēdzīga naudas šķiešana, tagad pasniedza dāvanu paši sev. Rolls Royce 100 EX ziņo, kāds varētu izskatīties nākamais Corniche pēctecis, taču diezin vai tas būs ar deviņlitrīgu 16 cilindru ārprātu motortelpā un ar tikai divām “pašnāvnieku” durvīm, kas veramas pretēji braukšanas virzienam! Nolaidenā aizmugure ar smalki tapsēto kabrioleta jumtu un koka apdari varbūt pat atgādina dārgās jahtas, taču priekšpusē atkal tas pats Džordžēvičs un atkal tas pats mauzolejs! Svinīguma aura ir, taču estētiski gribas ko citu.

Automašīnas likteņa lēmējiem

Ko citu parasti gribējās arī šīs pasaules varenajiem, kad tie vērsās pie Krū firmas ar savām kaprīzēm. Piemēram, biedram Ļeņinam saviem ziemas izbraukumiem gribējās Rolls Royce Silver Ghost Continental, kas Putilova rūpnīcā tūningots ar A. Kegresa konstrukcijas kāpurķēdēm. Piemēram, biedram Brežņevam vajadzēja īpaši būvētas automašīnas, kuru ergonomika ļautu arī viņam ar visu apjomīgo vēderu sēsties pie stūres. Uz Silver Shadow bāzes 70. gados tādas tika izgatavotas vairākas, dažas – arī sadauzītas. Piemēram, demokrātiskajam biedram Gorbačovam 1985. gadā Kremlis iegādājās Silver Spirit, kas būtu vienkāršāks un taupīgāks nekā tālaika greznie ZIL. Maskavas rūpnīca saņēma rīkojumu nokopēt šo konstrukciju un uzbūvēt kā partijas un valdības dienesta mašīnu ZIL 4102.

Izcils skaistulis aplūkojams tepat Rīgas Motormuzejā kopā ar Brežņeva sasisto specmašīnu. Tas ir Rolls Royce Silver Wraith ar elegantu vācu firmas Erdmann und Rossi divdurvju virsbūvi, ko 1939. gadā PSRS otrais vīrs Molotovs saņēma no Vācijas otrā vīra fon Rībentropa kā pateicību par ievilināšanu Otrā pasaules kara lamatās: Rībentrops bija tā sapriecājies par Polijas iegūšanu, ka nepamanīja cūku, ko biedri Staļins un Molotovs bija paslēpuši neuzbrukšanas paktā – Vācija un Hitlers kļūst par visas pasaules ienaidnieku numur viens un Staļins dodas atpestīt pasauli no šī mūdža.Jau 1928. gadā Weymann virsbūvju darbnīca uzbūvēja Phantom I īpaši Velsas princim. Vēlāk profesionālā autovadītāja Elizabete II, gan būdama princese, gan jau karaliene, nomainīja vairākus Rolls Royce Phantom modeļus. Tiem visiem speciālās virsbūves gatavotas Mulliner-Park Ward karosēriju ateljē, un visiem Ekstāzes dievietes figūriņas vietā uz radiatora uzstutēts svētais Georgijs, kas iemūžināts pūķa noga-lināšanas brīdī un kalpo par karalienes auto pazīšanas zīmi. Karalienes mašīnās nebija bāra (atšķirībā no tā paša Brežņeva), bet bija videomagnetofons, lai varētu skatīties vecas filmas. Eksotisko rollsroisu plejāde aizsākās 1910. gadā, kad Indijas maharadžam Nabham uzbūvēja jau minēto Brook Swan Car, kura priekšpuse bija veidota gulbja formā, salons apdarināts ar zīdu, bet uz sāniem zeltā inkrustēti lotosa ziedi! Kopš tā laika maharadžu garāžās meklējamas visneparastākās mašīnas, kas automobiļus atgādina tikai nosacīti un pat pāspēj tagadējā Brunejas sultāna kolekciju. Piemēram, 1925. gadā tapa īpašs apvidus Rolls Royce ar pamatīgām aizsargrestēm, papildu prožektoriem un lūku jumtā. Tas bija paredzēts, lai nelietīgais maharadža Baratpura varētu medīt tīģerus, kuru rīcībā šādu auto nebija. Vēlākajam Indijas premjeram bija Phantom I ar nosaukumu “Haidarabada briljants”, tam angļu meistari salonu iztapsēja ar zila krokodila ādu (!), motora pārsegu pārklāja ar sudrabu un papildus uzmontēja vēl 10 lukturus, lai premjerministrs var naktī tēlot jāņtārpiņu... Uz šā fona 1921. gada notikumi, kad kāds Apvienotās Karalistes dīvainis pasūtīja divvietīgu auto, kurā bija iemontēta izlietne un krāni aukstajam un karstajam ūdenim, šķiet pilnīgs sīkums. Protams, ekscentriskas mašīnas tiek būvētas arī tagad, tikai to saimnieki rūpīgi slēpjas. Rolls Royce gadījumā gan kas tāds grūti izdarāms, jo firmā pastāv īpašs reģistrs, kurā fiksēta katra izgatavotā mašīna un tās gaitas. Tas paredzēts nākamajiem 100 gadiem...

5.04.(90)