Viens no padomju autobūves brīnumiem bija sportiskais ZIS-112. Izgatavots 1951.gadā, tas attīstīja tiem laikiem reti sastopamu ātrumu – 210 km/h., bet modifikācija ZIS-112C – pat 250 km/h. Tomēr sportistiem automobilis nepatika – lai arī ātrs, ZIS-112 bija pārāk grūti stūrējams.Centralizētās ekonomikas pamats ir jebkādas konkurences izslēgšana starp ražotājiem, autobūvi ieskaitot. Taču, viena lieta ir marksisma-ļeņinisma teorija pēc grāmatas, bet pavisam cita – praktiskajā dzīvē, vēl jo vairāk sportā. Staļina vārdā nosauktā rūpnīca (ЗИС) gluži vienkārši nevarēja nereaģēt uz ГАЗ СТ1 (Pobeda Sport) parādīšanos. Tieši tādēļ 1951.gadā dzima pašu sporta auto ZIS-112.

Par laimi visiem, rūpnīcā darbu bija saglabājis talantīgais konstruktors Valentīns Rostkovs – viens no tiem, kurš stāvēja klāt pie 1939.gada sportiskā ZIS-101 radīšanas. Tieši Rostkovs, ņemot par pamatu sedanu ZIS-110, izstrādāja jaunā sportkāra dizainu un kopējo koncepciju.



Automobiļa dizains patiešām bija avangardisks, labāko drīmkāru (Dream Car- pagājušā gadsimta vidū tā dēvēja konceptautomobiļus) tradīcijās: milzīgs, gandrīz 6 m garš, trīsvietīgs, ar apaļu radiatora resti un vienīgo lukturi centrā. Pēdējā iemesla dēļ, rūpnīcā to iesauca par „ciklopu.” Sākotnēji ZIS-112 bija uzstādīts standarta 140 ZS dzinējs, taču konstruktori drīz vien saprata, ka gandrīz 2,5 tonnas smagajam automobilim, šāds motors ir par vāju. Jau tajā pašā gadā motoru speciālists Vasilijs Rodionovs izstrādāja jaunu spēka agregātu. Jaunajam motoram ar augšējiem ieplūdes un apakšējiem izplūdes vārstiem un diviem karburatoriem bija 6 litru darba tilpums un 182 ZS pie 3500 apgr/min. Konstrukcijā ietilpa eļļas radiators un divi eļļas sūkņi, kā arī manuāla aizdedzes apsteidzes regulēšana. Maksimālais ātrums – 204 km/h.



Problēmas tomēr palika un viena no tām bija motors. Tāpat kā trīsdesmito gadu beigu ZIS-101, arī ZIS-112 astoņcilindru spēka agregāts bija… rindas. Tas nozīmēja, ka motors ir bezgalīgi garš, līdz ar to par ideālu svara sadalījumu nebija ko sapņot. ZIS-112 piedalījās līniju sacensībās pa Minskas šoseju, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka arī tām mašīna nav derīga.

1954.gadā automobiļa bāzi saīsināja par 600 mm (no 3760 līdz 3160 mm), savukārt kopējais garums samazinājās no 5920 mm līdz 5320 mm. Pārbūvēts tika arī motors: kompresijas pakāpe palielinājās no 7,1 līdz 8,7 un parādījās vēl divi karburatori. Rezultātā motors izstrādāja 182 ZS pie 3800 apgr/min, bet maksimālais ātrums tagad sasniedza jau 210 km/h – ko tādu padomju autobūve vēl nebija pieredzējusi! Par pēdējo problēmu kļuva aerodinamiskais pārsegs – dzinēja siltuma atdeve bija tik liela, ka pilotam kabīnē nebija ko elpot.

1955.gada sezonā pierādījās, ka arī šai versijai nav perspektīvas. PSRS čempionātus sāka rīkot Minskā, izmantojot tam nosacītu apli – 42 kilometrus garu, ar starpposmiem savienotu šosejas cilpu. Lai veiktu šādu trasi, ZIS-112 izrādījās par smagu un neveiklu. Bija pienācis citu sacensību un citu sporta automobiļu laiks, bet padomju Dream Car savas pēdējās dienas aizvadīja rūpnīcas sētmalē.