10. aprīlī Biķernieku sporta bāzē notika KTM 2010. gada motociklu modeļu testēšanas pasākums, kas, par spīti ierobežotajai informācijai par tā norisi, sapulcināja pamatīgu interesentu pulciņu, kuriem nav vienaldzīgs šo melno burtu salikums uz oranžā fona.Ar nokavēšanos beidzot tika sagaidīts Kalevalas pēcteču vilcējs ar furgonu, kurā bija jāatrodas jaunākajiem ieročiem. Kad pārvietojamās nojumes ar KTM logo bija uzstādītas, somi sāka vilkt ārā no treilera jaunākos 2010. gada ieroču paraugus. Ieroču lomas tika atvēlētas KTM 990 SUPER DUKE R, KTM 990 SM T, KTM 990 ADVENTURE R un KTM 690 Enduro. Lai arī kā klātesošie staipītu savus kaklus, vienu no gaidītākajiem viesiem – KTM 1190 RC8 – tā arī nesanāca sveikt uz Latvijas zemes. Tas sagādāja neslēptu vilšanos, jo kupls skaits klātesošo loloja cerības apseglot tieši šo rumaku.



Ieraugot ADVENTURE un ENDURO, klātesošajos uz mirkli atplauka cerību stariņš, ka Biķernieku sporta komplekss beidzot ir papildinājies ar enduro krosa trasi, kas sniegs iespēju pēc grants un dubļiem izslāpušajiem pilsētniekiem rast mierinājumu, neatejot no kases (lasi – pilsētas centrā). Bet nē, skarbā Latvijas realitāte atgrieza atpakaļ uz zemes pat vislielākos optimistus, Biķerniekos dubļu nav un nebūs, tā ka visus enduro labumus vajadzēs izgaršot uz kartodroma dzīves nogurdināto līkloču pārpilnās trases asfalta. Kaut gan vēlāk, redzot mūsu dzimtenes plašos, pēc augstākajiem drošības standartiem būvētos ideāli gludos asfaltētos ceļus, sāku šaubīties par ENDURO īsteno pielietojumu Latvijā.



Lai vai kā, bet mēģināsim nedaudz distancēties no neviļus pasprukušā liriskā ievada un pievērsties mūsu apskatītajiem Austrijas „slepenajiem ieročiem”. Pats motociklu testa formāts bija diezgan savdabīgs, jo, kā izrādījās, jau iepriekš bija sastādīts saraksts ar testēt gribētājiem, kas kopā ar testiem atvēlēto laiku – tikai 3 stundas! – izraisīja pūlī iemestas granātas efektu, jo, uzzinot par šo kārtību un saprotot, ka izbraukt ar savu sapņu piepildījumu viņi varēs tikai pēc tam, kad naktī paši dosies pie miera, ieradušos interesentu rindas manāmi saruka. Tā kā žurnālistiem šajā sarakstā arī nebija paredzēta vieta, nācās vērsties pie pasākuma organizatora ar kvēlu cerību – „vismaz pasēdēt”. Galu galā ar sejas izteiksmi (a la Runcis zābakos no animācijas filmas „Šreks”) un iedzimto neatlaidību (kā nekā nekaunība ir otra laime) izdevās gūt vismaz nelielu priekšstatu par dažiem KTM modeļiem. Un tā mūsu rīcībā nonāca 990 ADVENTURE R, SM T un SUPERDUKE R. Kaut arī 10 minūtēs, kas tika atvēlētas nelielam izbraucienam pa kartodromu ar katru no šiem motocikliem, nav iespējams gūt pilnīgāku priekšstatu par motociklu (cerams, ka redakcijai radīsies iespēja nākotnē veikt ilgāku šo motociklu testu, lai iepazīstinātu ar tiem mūsu lasītājus), kaut kādi pirmie iespaidi par tiem savas aprises ieguva.

Pirmais pārsteigums nāca dzinēja veidolā. Par spīti atšķirīgajai specifikācijai, ADVENTURE 990 (lielais ceļojumu enduro), SM T (ielas motocikls ar supermoto dizainu) un SUPERDUKE (strītfaiters), šiem it kā pilnīgi atšķirīgajiem motocikliem ir viens un tas pats dzinējs LC8 – 2 cilindru V veida 999 kub. cm šķidruma dzesēšanas dzinējs ar 75* cilindru izvērsumu, 4 vārstiem uz cilindru, DOHC, „slapjo” sajūgu un sešpakāpju ātrumkārbu. Ko tas īsti nozīmē un kā tas izpaužas motociklu raksturos, centāmies izjust šajos dažos Biķernieku kartodroma apļos.

KTM 990 ADVENTURE R

Pirmais manās rokās nokļuva KTM 990 ADVENTURE R. Rūpīgi iepazīstoties ar dzinēja tehniskajiem parametriem, nelielas atšķirības no pārējiem „brāļiem” tomēr varēja pamanīt. ADVENTURE dzinējs ir noregulēts tā, lai maksimālo griezes momentu, kas sastāda ievērības cienīgos 100 Nm, tas sasniegtu pie 6750 apgr/min. Maksimālo jaudu 84,5 kW sasniedzot pie 8750 apgr/min. Tūlīt arī mēģināsim noskaidrot, kā tas izpaužas kustībā. Mēģinot pārmest kāju pāri 915 mm augstumā novietotajam piektā atbalsta punkta turētajam, nācās piezīmēt, ka jaunībā apgūtās kaujas mākslu iemaņas tomēr nebūs bijis velti iztērēts laiks. Sēžot uz motocikla, man prātā iešāvās doma, ka varbūt tomēr vajadzēja iet uz baleta nodarbībām, ja man ar saviem 1,80 m līdz Zemes mātei nācās sniegties ar pirkstgaliem (nez kāpēc šajā brīdī atcerējos kādu savu paziņu, kurš sūkstījās, ka nevarot atrast savam augumam piemērotu motociklu – ha, te taču nemaz nav jāmeklē). Somu tehniķis paskaidroja, ka tiem, kas „augumā nav padevušies”, ir paredzēta versija bez „R” burta – ar 860 mm sēdekļa augstumu. Ātri uzmetot skatienu, „kokpitam” (mērinstrumentu panelis tipiskā KTM stilā – „rādu nepieciešamo informāciju; ko jums vēl no manis vajag?”, pareizi vien ir, nav ko daudz lūrēt, kad pasaulē ir arī svarīgākas lietas, uz ko paskatīties), acs „aizķeras” aiz degvielas uzpildes vāciņiem. Tie ir divi – katrā pusē pa vienam. Simetriski izvietoti, skaisti. Vienīgā doma, kas iešāvās prātā, skatoties uz šo šedevru, – tagad nevajadzēs prātot, ar kuru sānu piebraukt pie degvielas uzpildes automāta. Šo kluso dabu noslēdz neliela sīklietu novietne, kas atrodas tieši starp vāciņiem.



Atzīšos bez spīdzināšanas – līdz šim man tā īsti nebija gadījies saskarties ar ADVENTURE motocikliem un nebija arī ne jausmas, kā tie uzvedīsies uz ceļa. Tas pat labāk, vismaz redzēsim, uz ko tie ir spējīgi, braucot pa asfaltu, – es nodomāju, ieslēdzu pirmo pārnesumu un, viegli uzdodot gāzi, palaidu vaļā sajūgu. Iespaidīgā lieluma braucamrīks, eleganti un ar vērā ņemamu paātrinājumu aiznesa mani pirmā pagrieziena virzienā. Pārslēdzu otro pārnesumu (kārba nostrādāja precīzi, kā AK-47) un ar domu – redzēsim, kas zilonim meklējams trauku veikalā, – ieguldīju ADVENTURE pirmajā pagriezienā... Nesapratu, – es nodomāju un „pārliku” motociklu tūlīt sekojošajā kreisajā virāžā... „Zilonis”, it kā nekas nebūtu noticis, paklausīgi izpildīja manus norādījumus, es pat teiktu – ar netipisku vieglumu izbrauca virāžu un, ar izteiktu jautrību iegriežot dzinēju, aiznesās pretī nākamajam pagriezienam. Atzīšos godīgi, biju gatavs visam, bet tāds tauriņa vieglums „ziloņa” uzvedībā mani pārsteidza nesagatavotu. Pārsteidza labā nozīmē. Uzreiz redzams, ka inženieri ir nopietni piestrādājuši pie šā motocikla šasijas un nav ekonomējuši uz tiešām nepieciešamām lietām – ne tikai šim, bet arī pārējiem motocikliem, kas piedalījās testā, ir WP piekares, kas īpašus komentārus neprasa. Viena priekšējā, apgrieztā tipa WP dakša ar 48 mm cauruļu diametru, kas ieslēgta jaudīgos tiltiņos, vien ir ko vērta.

Uzslavas cienīgs ir tas, kā inženieriem ir izdevies „sapārot” gāzes rokturi ar dzinēja darbību. Ideāls balanss, motocikls perfekti „seko gāzei”, dzinējs uzņem apgriezienus bez mazākās aizkavēšanās vai raustīšanās, turklāt tā darbība ir ļoti līdzena un prognozējama.



Augsti izvietotā stūre ir labi piemērota ērtai braukšanai, lai pēc iespējas mazāk nogurdinātu vadītāju. Pietiekami ērts sēdeklis un nepiespiesta sēdēšanas poza ļauj ērti justies uz šā motocikla, ne tikai braucot taisnvirzienā, bet arī neuztraukties, par to, ka šad tad vajadzēs pariņķot arī pa kaut ko šaurāku, nevis tikai pa Mongolijas stepi vien.

Redzot, cik labi 990 ADVENTURE R uzvedas uz asfalta, atliek cerēt, ka, nobraucot no tā, šis brīnišķīgi sabalansētais motocikls nezaudēs ne kripatiņas savas būtības.

KTM990 SUPER DUKE R

Kā otrais mūsu testā pieteicās 990 SUPER DUKE R. Izteikts „streetfighter”, ar spožu, huligāniski agresīvu ārieni, tas it kā provocē apkārtējos uz cīņu par tiesībām noskaidrot, kurš te ir galvenais. Nu ko, izskaties tu labi, bet vai esi tikpat labs, cik labi izskaties, to arī mēģināsim noskaidrot šajā 10 minūšu raundā. Dzinējs uzreiz uzstāda ultimātu – vai nu braucam pa īstam, vai arī nebraucam vispār. Es te negrasos vest kādu uz veikalu pēc piena. Oho, šis draugs ir ar raksturu! Atšķirībā no iepriekšējā motocikla dzinējs ir uzaudzējis muskuļus – tas attīsta jau 97 kW (jeb 132 ZS) jaudu, un tās sasniegšana ir novirzīta uz 10 000 apgr./min un 102 Nm pie 8000 apgr./min.



Kompresija izaugusi no 11,5 līdz 12,2. Realitātē tas izpaužas tā, ka pie zemākiem apgriezieniem dzinējs tā īsti atsakās vienmērīgi strādāt, nedaudz raustās, it kā ar visu savu būtību ignorējot braucēju un aicinot beigt „sēņot” un sākt taču „atvilkt pa īstam”, lai, sasniedzot noteiktu apgriezienu skaitu salīdzinoši īsā apgriezienu diapazonā, palaistu vaļā visu tā dzīlēs ieslēpto ganāmpulku.



Šis motocikls nemēģina pielabināties, tas tieši norāda uz savu bezkompromisa vietu pārējo motociklu saimē. Šaurajā kartinga trasē 10 minūšu laikā, es tā īsti arī „neiedraudzējos” ar šo „huligānu”. Gan vadītāja ķermeņa izvietojums ar izteiktu svara novirzi priekšējās ass rajonā, lai intensīvu paātrinājumu laikā pēc iespējas vairāk noslogotu priekšējo daļu, gan vienvietīgā sēdekļa (tikpat labi var sēdēt arī uz dēļa gabala...) esamība, gan izteiktā dzinēja agresija tahometra beigu daļā, gan bremzes, kas spējīgas acumirklī apstādināt lokomotīvi, norāda, ka šā motocikla stihija ir sacīkstes no krustojuma līdz krustojumam.



P. S. Apstājos un ar ierastu rokas kustību izslēdzu aizdedzi, noņēmu kreiso kāju no kāpšļa, pastiepu to, lai ar ierastu kustību novietotu motociklu uz sānu balsta... un uz brīdi iestājās neveikls apjukums. Sānu balsta nebija. Neuzticēdamies gadu gaitā izstrādātajam instinktam, paskatījos uz vietu, kur jāatrodas balstam, un nekā neatradu. Pēc pāris neveikliem mirkļiem izdevās saskatīt rūpīgi noslēpto sānu balstu kaut kur aizmugurē un novietot motociklu stāvēšanai. Domāju, ka nākotnē šā modeļa konstruktoriem par šādu dizaina risinājumu tiks veltīts ne mazums sulīgu vārdu.

KTM 990 SM T

Un beidzot mūsu īsā testa bezierunu uzvarētājs KTM 990 SM T! Īsti nav saprotams, kādēļ šis modelis ir ieskaitīts supermoto klasē, kā nekā ar 196 kg dzīvsvara, tas, protams, ir ielas motocikls, lai gan ar supermoto dizaina iezīmēm, bet tas nav galvenais.



Lai testētu šo eksemplāru, man vajadzēja ļoti ilgi gaidīt, tāpēc bija iespēja pavērot to no malas. Nevarētu sacīt, ka dizainiski tas mani būtu ļoti piesaistījis. Nepavisam ne – dīvaina paskata „purns”, kas vairāk atgādināja kaut kādu maksi skuteru, plaukstu aizsargi kā enduro motocikliem, sānu – plastmasas, kas sniedzas līdz priekšējās dakšas štokiem... turklāt motociklu ātrums, ar kādu pa trasi pārvietojās mani priekšgājēji, ne par ko labu neliecināja... Ar šādu noteikti varētu braukt uz veikalu pēc piena, tam viņš varbūt arī noderētu, redz, kur aizmugurējā daļā pat vieta bagāžas kastēm paredzēta!

Šādas nelabas domas man jaucās pa galvu un mēģināja radīt priekšstatu par motociklu, uz kura es pat nebiju sēdējis.



Šis nu bija tas gadījums, dārgie lasītāji, kad jāatzīst sava kļūda, jānožēlo grēki un jāatceras, ka sakāmvārdu – neskati vīru no cepures – nav izdomājuši pamuļķi.

Atlika tikai uz šā motocikla uzsēsties, lai saprastu, cik ļoti esmu maldījies! Pirmais, kas atvēsināja sakairināto prātu, bija ergonomika. Uzreiz redzams, ka dizaineri nav velti ēduši savu maizi. Sajūta bija tāda, it kā es uzvilktu savas vecās, labi ievalkātās mājas čības. Tu vienkārši uzsēdies un saproti, ka IR! Un viss, vairs nav nekādu variantu – tas ir tavs. Spied starta pogu un brauc mājās. Liekas, motociklu ir konstruējuši speciāli tev. Apbrīnojami. Kad pirmais pārsteigums nedaudz rimis, ar neslēpu entuziasmu nekavējoties pagriežu atslēgu, nospiežu starta pogu, izspiežu sajūgu, ātri ielieku pirmajā ātrumā (mirklī pazib doma – velns parāvis, kā var panākt tik labu kārbas darbību – viņi kārbas no „Hondas” iepērk, vai?), laižu vaļā sajūgu, gāze un... tas, kas notiek tālāk, ir grūti aprakstāms. Kā sapnī. Tā īsti attopos tikai tad, kad trases malā pasākuma vadītājs izmisīgi māj, lai taču beidzot kāpju nost un dodu arī citiem pabraukāties.



Tā notiek ļoti reti, bet šis konkrētais motocikls mani pārņēma savā varā tajā pašā mirklī, kad atlaidu sajūgu. No viegluma un nepiespiestības, ar kādu tas „ienira” pagriezienā, vienkārši aizrāvās elpa. Otrais pagrieziens, trešais, tad īss un straujš uzrāviens, nedaudz nometam gāzi, lai iegrieztu ātrajā labajā pagriezienā, atkal gāzi, un motocikls šaujas ārā no pagrieziena kā bulta, priekšējo riteni gaisā pacēlis... Kaifs tīrā veidā!!! Knapi apbružātās „Continental Conti Road Attack” riepas (visi motocikli tika atvesti ar nevainīgi kautrīgām nullītēm uz odometra ekrāniem) radīja ideālu saikni ar Biķernieku raupjo asfaltu un pilnīgu savstarpēju uzticību starp motociklu un braucēju. Vieglums un bezrūpība, ar kādu SM T „zīmē” pagriezienus, ir neaprakstāms. Es apzināti sāku provocēt motociklu uz „nepareizu” uzvedību – pagrieziena vidū „lauzu” trajektorijas, braucu bedrēs, bet likās, ka motociklu tas tikai uzjautrināja. Turklāt tas viss notika ar tādu vieglumu, ka biju gatavs nekāpt no tā nost tik ilgi, kamēr nebeigsies benzīns.



Izskatās, ka KTM konstruktoriem ir izdevies apgāzt sakāmvārdu: „Kas der visam, neder nekam.” Ja jums ir nepieciešams motocikls visām dzīves situācijām – gan aizbraukt ar draudzeni ciemos pie vecmāmiņas uz Ludzu, gan uz darbu vai pēc piena, turklāt brīvdienās trasē „saplosīt” pusdienās kādu pārīti sporta baiku, tas ir jūsu motocikls, citu variantu nav!