Lai ko arī teiktu Harley Davidson pretinieki, vienu lietu nevar noliegt pat lielākais skeptiķis — nu skaists, velnēns tāds! Motocikla piezemētais, eleganti masīvais siluets atgādina uzvilktu katapultu. Viens šķībs nelabvēļa skatiens, un tevi vienkārši noslaucīs no ceļa kā putekli.Tuvību ar šo „dzelzs veseri” pastiprina arī sēdpozīcija — ērtais sēdeklis ir izvietots diezgan zemu, kājas uz priekšu, rokas plati — brutālā mačo klasika! Pietrūkst tikai fonā Inokentija Mārpla dziesmas par priekšnieku, kurš ir jāsabradā... Motocikls sevī ļoti uzskatāmi apvieno gan veco labo klasiku, gan jaunos akcentus motociklu dizainā. Vienīgie neiederīgie aksesuāri šajā motociklā ir aizvēsturiskā paskata gumijas paklājiņi, kurus kāds ir uztinis uz rokturiem un kāpšļiem. 

„TwinCam 103” dzinējs ar 1690 cm³ darba tilpumu rāmī stiprinās bez sailentbloku starpniecības, kas krietni ir uzlabojis rāmja pretestību vērpei. Bet uztraukties par to nevajadzētu, jo ar vibrācijām diezgan veiksmīgi cīnās balansējošās vārpstas. Tas gan nenozīmē, ka vibrācijas šim dzinējam ir izskaustas vispār, bet „ejošajos” braukšanas apgriezienos, tās īpaši neuztrauc. Iespaidīgais griezies moments tiek realizēts ar ne mazāk iespaidīgās aizmugurējās riepas, kuras platums ir 240 mm, starpniecību. Kā sen visiem ir zināms — jo čoperam aizmugurējā riepa platāka, jo tā ir labāka. Saķeres laukums šādai riepai ir diezgan iespaidīgs, tādēļ pagriezienos nevajadzētu kautrēties ar gāzes uzdošanu, ļaujiet „ceļa rullim” vaļu. Lai gan aizmugurējā riteņa platums tiek kompensēts ar priekšējā riteņa pieticīgo 130 mm platumu, lai novirzītu no taisnvirziena kustības šo trešdaļtonnas smago „ceļa rulli”, būs jāpastrādā aktīvāk nekā parasti. Un neaizmirstiet par motocikla ???? garp ???? bāzi un priekšējās dakšas leņķi — dēļ tā motociklam patīk nolūzt pagriezienos, bet nu... skaistums prasa upurus, kā teicis kāds klasiķis. Pirmkārt, tā nav mirstamā kaite, otrkārt, ar to visai labi var sadzīvot, ja nedaudz piedomā. Pa to pusi dienas, ko pavadīju „Breakout” seglos, es jau biju tā „piešāvies” pie „ceļa ruļļa” vadības, ka intensīvā satiksmes plūsmā izaicinot uz nelielām sacīkstēm „Triumph Tiger”, atstāju to „ēst putekļus” vismaz kvartāla attālumā aiz manis. Tomēr, kā uzskatāmi parādīja šīs nelielās sacīkstes, ne viss ir zelts, kas spīd. 

Par spīti iespaidīgajai masai, bremžu sistēma „Breakout” ir, maigi izsakoties, pašvaka. Lai kaut cik adekvāti strauji nobremzētu „ceļa rulli”, nācās spiest ne tikai vienlaikus gan priekšējās, gan aizmugurējās bremzes, bet papildus bremzēt arī ar pārnesumiem, lai neietriektos priekšā braucošās automašīnas bamperā. Kaut arī manevrēt plūsmā ar šo monstru bija tīri aizraujoši, lielie prieki diemžēl ātri beidzās, mēģinot sasvērt motociklu nedaudz vairāk. Plati izvietotie kāpšļi uzreiz sāka žēlabaini pašiznīcināties pret asfaltu, birdinādami dzirksteļu asaras. Žēl, jo pagriezienos „ceļa rullis” gāja iekšā kā pa sliedēm. Un tā visu laiku — pa taisno, griez vaļā gāzi, ka zāle neaug, pirms pagrieziena sabremzējies, izdudini to samērā mierīgi un pēc tam atkal ver vaļā metāla dvēselīti. Jāpiebilst gan, ka ātrāk par 130—140 km/h „dvēselīti vērt vaļā” sāk kļūt ne pārāk komfortabli, jo sēdpozīcijas dēļ pretimnākošā gaisa masa jūs centīsies noplēst no braucamrīka. Purina, es jums teikšu, pamatīgi. Turklāt tas īsti nav kruizēšanas ātrums. Starp citu, par kruizēšanu: motociklam ir uzstādīta sešpakāpju kārba un motocikla spidometrs pat uzskatāmi ieslēdz zaļo indikatoru ar pārnesuma skaitli, lai jūs zinātu, ka esat sasniedzis augstāko „robu”. Apgriezieni samazinās, vibrāciju fons izlīdzinās, un tikai klasiskais „pota-to, pota-to, pota-to” no izplūdes caurulēm jūs pavada ceļojumā pa šoseju...