Elektromobilis Nissan Leaf un Krievijas ziema 2.daļa.
Pievienots: 2. martā 2014 12:46 | Autors: Andris Vilks | Komentāri: (0)
Nissan Leaf ir pasaulē visvairāk pārdotais elektromobilis un ražotājs apgalvo, ka to var izmantot dažādos apstākļos un dažādās klimatiskajās zonās. Tādā ziemā, kā tā ir šogad pie mums tam varētu pat noticēt, taču, kā Nissan iztur pārbaudījumus, ko uzliek Krievijas ziema?
Vai būtu prātīgi braukt tādā salā 100 kilometru no Maskavas uz vietu, kur nav elektrouzpildes staciju ar automobili, kas, kā jau pierādījies (lasi 1.daļu), ziemā sevišķi garu nobraucamo distanci nespēj garantēt? Šis jautājums turpināja mani tirdīt pat tad, kad šķietami viss jau bija izlemts un es krāmēju Leaf somu ar silto apģērbu un velteņiem. Vakarā termometrs rādīja mīnuss 19 grādus un naktī temperatūrai vajadzēja kristies vēl.
Pirms brīvdienām man piezvanīja draugs un uzzinājis, ka tagad braucu ar elektromobili, uzaicināja ciemos uz ārpilsētas māju: „Atbrauc ciemos, parādīsi tehniku. Uzpildīties varēsi pie manis – garāžā, no rozetes.” Viņa vārdos skanēja nepārprotams sarkasms. Tas nebija nekas jauns –pēdējā mēneša laikā man nācies dzirdēt ne vienu jociņu vien sakarā ar manu elektrouzpildes staciju apmeklēšanas biežumu un, ja godīgi, tā arī ir – reizēm man tur nācās viesoties pat divreiz dienā. Tādēļ drauga piedāvājumu uzņēmu kā izaicinājumu. Un, kādēļ gan neaizbraukt un neparādīt šim lielo apvidus automobiļu cienītājam un degvielas tonnu iznīcinātājam, kur Leaf ziemo?
Mana ideja jau no paša sākuma izskatījās pēc avantūras. Taču atliekot pie malas jokus, man patiesi gribējās uzzināt, cik tad īsti kilometru jaunās autobūves ēras pārstāvis spēj nobraukt ar pilnībā uzpildītiem akumulatoriem reālā Krievijas ziemā nevis tajos apstākļos, kuros pēc Nissan apgalvojuma tam jānobrauc 175 km. Dienā nebija nozīmes braukt – piektdienas pievakares satiksmes „armagedonā” Leaf neizvilks pat četrus… kur nu četrus, ticamāk, ka pat ne trīs desmitus kilometru. Naktī gan varētu pamēģināt. Tiesa, Piemaskavā luksoforu netrūkst, tātad braukšana visekonomiskākajā režīmā ar konstantu ātrumu diezin vai izdosies.
Man sen nebija nācies mainīt ceļā pārdurtu riepu un tas, ka Leaf nav paredzēts rezerves ritenis līdz šim mani īpaši neuztrauca. Tomēr pirms došanās ceļā sala sastindzinātajā naktī, es par to sāku domāt arvien biežāk. Protams, tas daļēji bija pašsaglabāšanās instinkts, kas meklēju atkāpšanās iemeslu un iespēju palikt mājās, siltumā…
Starp citu, par braucieniem vidēja garuma distancēs. Leaf salons ir pietiekoši plašs. No iekšpuses automašīna liekas daudz lielāka nekā tas ir īstenībā, lai gan – ar savu 4,5 m garumu to par mazulīti arī nenosauksi. Gan priekšas, gan aizmugures sēdeklī vietas pietiek gan kājām, gan galvai, bet bagāžniekā saies visi supermārketa pirkumi. Vispār Leaf pēc sava komponējuma ir drīzāk minivens nekā hečbeks. Īss motora pārsegs un garš vējstikls ļauj to nosaukt par daudzpusīgu vienapjoma automobili. Lielas durvju ailas un platas, gandrīz līdz taisnam leņķim atveramas aizmugures durvis nodrošina lielisku piekļuvi salonam un vieglu iekāpšanu/izkāpšanu. Tikai rezerves ritenim vieta nav atradusies. Un tas ir nopietns trūkums. Iemesla arī zināms – vietu „nozadzis” milzīgais iekšējās uzlādēšanas iekārtas modulis, kas vertikāli novietots pie bagāžnieka aizmugurējās daļas.
Pirms brauciena vajadzēja baterijas vajadzēja uzlādēt līdz pilnam līmenim, tādēļ devos uz tuvējo ekspress staciju (visātrākā un jaudīgākā), kas atradās pie „Rolf” dīleru centra Obručeva ielā. Tur mani pazīst daudzi, un ne jau automašīnas izskata dēļ, bet gan tādēļ, ka elektriskais Leaf Maskavā ir liels retums un citi satiksmes dalībnieki pie jaunajiem apstākļiem vēl nav pieraduši. Lieta tāda, ka elektromobiļiem paredzēto strāvas uztankošanās vietu nereti aizņem mašīnas, kurām ar to nav nekāda sakara. Lai varētu piebraukt vajadzīgajā attālumā, kas nepieciešams, lai aizvilktu vadus līdz mašīnai, svešais spēkrats jādabū no turienes prom, bet tas nav iespējams „neiepazīstoties” ar saimnieku. Šāda procedūra reizēm prasīja pat 30-40 minūtes un šajā laikā man par sevi nācās atgādināt vairakkārt. Vienreiz īpašnieku tā arī neatrada un man nācās savu Leaf atstāt tuvējā pagalmā ar gandrīz nosēdušos akumulatoru līdz vakaram.
Bateriju uzlādēšanas ātrums lielā mērā atkarīgs no ārējās temperatūras: jo aukstāks, jo ilgāks laiks nepieciešams, lai to uzlādētu. 20 grādu temperatūrā baterija 30 minūšu laikā uzlādējās par 37% (Nissan apgalvo, ka pēc pusstundas jābūt 80%). Pēc stundas akumulators bija pielādējies tikai līdz pusei. Borta iekārtas Energy Information dati liecināja, ka, braucot ar ieslēgtu salona apsildi nobraucamā distance būs 42 km. Ja apsildi izslēgtu attālums pagarinātos par 20 km. Tiesa, reālos apstākļos šāda metodika nestrādā, jo enerģijas patēriņš ir nevienmērīgs, lēcienveidīgs. Bet akumulatora uzlādes līmenis nav proporcionāls gaitas rezervei.
Jau pēc ieraduma ieslēdzu salona apsildi (lai gan tas ir lielākais enerģijas patērētājs, ātrās uzlādēšanas stacijas darbību un līdz ar to arī uzlādēšanas ātrumu tas neietekmē) un atvēru portatīvo datoru. Neesmu sajūsmā par šādu laika pavadīšanas veidu, taču, ko lai dara, ja izvēles nav…
Kā par spīti, šoreiz Leaf manu pacietību bija nolēmis pārbaudīt līdz galam. Pēc pusotras stundas baterija uzpildījās par 67%, bet nākamās pusstundas laikā tiem pievienojās vien 9%. Pēc 2 stundām un 20 minūtēm, kopš pieslēgšanās brīža akumulatora kapacitātes līmenis rādija 84% un likās, ka tas pavisam apstājies. Vispār – ilgāk es vairs nespēju izturēt un atvienojos no stacijas. Tobrīd borta dators solīja, ka varēs nobraukt tieši 100 km.
ECO režīmā (ir arī D režīms, kas ir krietni dinamiskāks) attālums pieauga par 10 km, taču tas tika aprēķināts, ņemot vērā izslēgtu apsildi. Ja „krāsniņu” tomēr ieslēgtu, nobraukt varētu vairs tikai 70 km. Kļuva skaidrs, ka ar tādiem resursiem, kas tobrīd bija manā rīcībā, doties uz turieni, kur bija plānots, būtu vistīrākais neprāts.
Lai gūtu vismaz teorētisku priekšstatu par mana ceļojuma iespējamām sekām, nolēmu pabraukāt pa tukšajām Maskavas ielām maksimāli ekonomiskā režīmā ar ieslēgtu un uz 20,5 grādiem noregulētu klimatkontroli. Brīdi, kad novietoju mašīnu pie savas mājas, dators rādīja enerģijas atlikumu 10 kilometriem, bet nobrauktais attālums bija 40 km. Tajā brīdī es sapratu, ka labi vien ir, ka notikumi ievirzījās šādā gultnē un velteņu meklēšana salā un tumsā, kaut kur ārpilsētas trases malā izpalika.http://www.autonews.lv/raksts/4648/Elektromobilis-Nissan-Leaf-un-Krievijas-ziema-1-dala/
Sagatavots pēc krievu Autonews.ru materiāliem
Komentāri:
Par šo rakstu vēl nav izteikts neviens komentārs
