„Subaru Forester” un „Toyota RAV4” degustācija

Pievienots: 21. janvārī 2014 17:26 | Autors: Agnis Krauja, laikraksts "AutoInfo". | Komentāri: (1)

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā visus pēc skata apvidus automašīnām kaut nedaudz līdzīgus spēkratus sarunvalodā pieņemts saukt par džipiem. Šādi auto kļūst aizvien iecienītāki, taču pēdējā laikā ļaudīm, kas izvēlas džipus, paradoksālā kārtā svarīgas ir nevis izcilas apvidus īpašības, bet gan gaita uz šosejas kā vieglajiem auto un aktuāla kļūst vienīgi džipu stilistika un prestižs. 

Mačo un „Caca”

Cilvēki ir pieņēmuši patiesību, ka modernie apvidus automobiļi nav paredzēti bezceļiem. Un tikai retais aizdomājas, ka vēl pirms nieka 10 gadiem visu šo softdžipu, parketnieku, krosoveru vai SUV („Sport Utility Vehicle” — sportiskie praktiskie spēkrati) — kā nu kuram labpatīk tos dēvēt —, ar kādiem pilnas ir jebkuras mūsdienu metropoles ielas, vienkārši nemaz nebija. Un par džipiem toreiz sauca tikai milzīgus, brutālus spēkratus ar pamatīgu ritošo daļu un gargājiena piekarēm, kas tik tiešām var pretendēt uz apvidus auto nosaukumu. Bet vēsturiski par vieglo apvidus auto parādīšanos jāpateicas ļaunajam tehnikas progresa virzītājspēkam — Otrajam pasaules karam. Ar demobilizētā karotāja „Willys Jeep” civilajām modifikācijām par džipu modes noteicējiem uz ilgu laiku kļuva amerikāņi. Eiropā ikdienas lietošanā apvidus automobiļi pilsoņiem nebija vajadzīgi, turklāt to prestižs nebija augstāks kā „bobikam” bijušajā Padomju Savienībā. Bija jāpaiet vēl ilgam laikam, līdz džipi varēja sākt ieņemt kaut cik nozīmīgu vietu normālu cilvēku sadzīvē. Kādreiz tas nebija iespējams tieši džipu psiholoģiski „nedraudzīgā” imidža un no humānajām vērtībām atrautās stilistikas dēļ. Jo kurš civilizēts vidusmēra eiropietis gan vēlēsies, lai diendienā viņa pagalmā atrastos brutāla, drūma mašīna, kas simbolizē karu, varaskāri un nogalināšanas instinktus… 

Laikam ritot, arvien vairāk valstīs ceļu stāvoklis uzlabojās, seno karotāju un mednieku pēctečiem arvien mazāk gribējās plosīties īstos dubļos vai neceļu dangās, arvien mazāk apvidus automobiļu savā mūžā iepazina peļķes, toties par primāro kļuva gaitas īpašības uz ātrgaitas lielceļa. Pirmā „Softroader” klases apvidus automobiļa parādīšanās bija tikai laika jautājums. Vēl joprojām nav īsti skaidrs, kurš uzbūvēja pirmo softdžipu pasaulē, jo nav skaidri definētas šā stila pazīmes. Katrā ziņā 1976. gadā diezgan lielu apvērsumu autopasaulē radīja krievu konstruktora V. Solovjova radītā „Lada Niva”, ko sāka ražot 1977. gada aprīlī un kas bija pirmais džips pasaulē ar nesošo virsbūvi. Kompakto džipu klasē ņivai tolaik bija komfortablākais salons un milzīgi pārdošanas apjomi visā Eiropā, savukārt tās bloķējamais starpasu diferenciālis un permanentā visu riteņu piedziņa neļauj to saukt par softdžipu modernajā izpratnē. Taču beidzot bija gūts apstiprinājums, ka vieglajam apvidus auto nav obligāti jābūt attālam tanka radiniekam...

Var pieņemt, ka pirmais īstais moderno „softdžipu” ēras aizsācējs bija „Suzuki Vitara”, kas debitēja 1988. gadā. Tomēr vislielāko iespaidu uz šā autotirgus segmenta attīstību atstāja „Toyota Funcruiser” 1990. gada prototips, kas mazliet pārmainītā formā sērijveida ražošanā nonāca 1994. gadā jau kā „Toyota RAV4”. Un beidzot visa progresīvā cilvēce, arī tās sievišķā daļa, varēja vērst savus skatus džipu virzienā! Šis modelis joprojām ir tipiskākais sievišķīgā stila karognesējs džipu pasaulē, kas iemieso sevī visas moderno apvidus auto stilistikas iezīmes, un nav nekādu šaubu par automašīnas dzimumu — „Toyota RAV4” noteikti ir Viņa. Tomēr „Subaru” labpatīk uzskatīt, ka tieši „Forester” ir pasaulē pirmais „Softroader” klases automobilis — „džips bez džipa”, jo pirmās „RAV 4” braukšanas spējas šķēršļotā apvidū bija stipri apšaubāmas.

1995. gada Tokijas motoršovā „Subaru” izrādīja savu konceptu „Streega”, no kura vēlāk tika radīts modelis „Forester”, kas 1997. gada februārī nonāca pārdošanā Japānā. 1998. gadā „Forester” devās iekarot ASV tirgu ar lozungu „SUV tough, Car Easy”, kas latviski varētu skanēt apmēram tā: „Stiprs kā džips, brauc kā vieglais.” Uz „Impreza” bāzes veidotais paaugstinātais pilnpiedziņas universālis bija apgādāts ar 2,5 litru DOHC četru cilindru 165 ZS jaudas benzīna bokserdzinēju, kura vienīgie trūkumi bija robustums un pārlieku lielā apetīte. „Mednieku un makšķernieku kluba metode” autotirgū lieliski darbojās pirms desmit gadiem, taču šodien kompaktu, elegantu krosoveru var nopirkt uz katra stūra, un pircēji var nevēlēties pieciest robusto dizainu un ierobežoto komfortu tikai tāpēc, ka „Subaru” ir ģeniāla simetriskā pilnpiedziņa un boksermotors. Bet „misters Foresters” joprojām ir īsts mačo, taču nu ietērpts jau vairs ne armijas zābakos un aizsargtērpā, bet gan džinsos un rūtainā flaneļa kreklā, pavisam noteikti bez automātiskā šaujamieroča, bruņots varbūt vienīgi ar motorzāģi…

 

„Meža vecis” „Subaru Forester” 

Joprojām dzirdami apgalvojumi, ka „Forester” esot tipiska „veču mašīna” — utilitārs pilnpiedziņas spēkrats, kas atgādinot par „Subaru” pirmajiem soļiem autotirgū pagājušā gadsimta 70. gadu beigās. Tolaik Eiropā nemaz nebija „Subaru” dīleru un koncerna „Fuji Heavy Industries” ražotās automašīnas pārdeva angāros līdzās traktoriem un pļaujmašīnām. Taču 1992. gadā parādījās „Subaru Impreza”, un trīs gadus vēlāk jaunais rallija pilots Kolins Makrejs no Skotijas ar to izcīnīja pasaules čempiona titulu, sensacionāli pārspējot visus neuzvaramos „lidojošos somus”. Kopš tā laika „Subaru” ar visiem tās modeļiem ir godājama automobiļu marka. „Forester” gan nav nekāda sakara ar rallija uzvarām. Kamēr „Impreza” plosījās ātrumposmos, „meža vecis” „Forester” pacietīgi pildīja apvidus automobiļa lomu. Lai gan turboimprezu slavas atblāzma uzplauka arī atsevišķos „Forester” modeļos ar 200 un vairāk zirgspēkiem, šis automobilis bija un palika praktiķu izvēle. Un statistiski tieši „Forester”, nevis ar rallija imidžu apveltītā „Impreza” ir populārākais „Subaru” modelis. Pirms sešiem gadiem pārdoto automašīnu skaits pārsniedza miljonu, bet pērn — jau divus. Ņemot vērā „Subaru” salīdzinoši niecīgo ražošanas apjomu pasaules autoindustrijas kopīgajā statistikā, tas ir daudz! Katrs nākamais „Forester” kāpinājis pārdošanas apjomus. „Subaru” cer, ka tā notiks arī ar ceturtās paaudzes modeli.

Ko tur liegties, „Subaru” automobiļi ar pievilcīgu dizainu nekad nav izcēlušies. Daudzi modeļi bijuši satiksmes plūsmā nemanāmi, turpretī uz apvidnieku „Premium” segmentu pretendējošā „Subaru Tribeca” izceļas ar īpašu oriģinalitāti un tā arī palikusi nesaprasta, savukārt Latvijā tik populārais „Impreza STI” rallija sedans droši var tikt iekļauts gan ātrāko, gan neglītāko ielas autiņu topos. Tātad, lai izvēlētos „Subaru” markas auto, noteikti jābūt šīs markas cienītājam vai vismaz cilvēkam, kurš spēj novērtēt un izmantot to, kas „Subaru” „lācītim” vēderā. Bet tur iekšā ir apbrīnojamas lietas — simetriskā „AWD” pilnpiedziņa un benzīna boksermotors (150 ZS atmosfēriskais vai 240 ZS turbo) vai pasaulē vienīgais bokserdīzelis. Tātad jaudas netrūks nekad, un visi riteņi vienmēr būs velkošie!

Degustācijai paredzētais pērļu baltais „Subaru Forester”, kas mani sagaida pie „AD REM Auto” salona Brīvības gatvē, noteikti nav no glītākajiem ģimenes auto, tomēr izceļas ar spēcīgu, klasisku apvidnieka siluetu. Visai stāvais vējstikls, augstā plecu līnija, iespaidīgais klīrenss un plakanais, robustais motora pārsegs „Forester” joprojām liek uzskatīt par vīrišķīgu un raupju bezceļu auto. Taču „mežinieka” jaunais kostīms ir ne vien smalkāks, bet arī lielāks. Izmēri (garums 4595 mm, platums 1796 mm, augstums 1735 mm, klīrenss 221 mm, maksimālā ietilpība 1563 litri) nepārprotami rāda, ka „Forester” ir pieaudzis gabarītos, bet vizuāli nav būtiski mainījies. Virsbūves formas, īpaši priekšdaļā, kļuvušas noapaļotākas, tas ieguvis jaunus lukturus, dārgākās komplektācijās — pat ar diožu elementiem. Būtiski, ka apvidus automobilim durvis tagad pilnībā nosedz sliekšņus, tā pasargājot vadītāju no bikšu sasmērēšanas. Iesēžoties jaunā „Forester” vadītāja sēdeklī, sajūta ir patiešām „apvidnieciska”. Salonā viss savās vietās, dizains klasisks un funkcionāls, nevis elegants. Diezgan stāvs vējstikls, augsta, bet ērta sēdpozīcija, priekšā liels, labi pārredzams motora pārsegs.

Patīkami, ka vējstikla balsti būtiski netraucē redzamībai. Izmēru progress, protams, atsaucies uz komfortu interjerā, pietiktu vietas arī trim pasažieriem aizmugurē. Automobilim ir plašs virsbūves stiklojuma laukums un salīdzinoši vienkāršs interjera noformējums, lai gan priekšējais panelis aizgūts no jaunā pilsētnieciskākā „XV” modeļa. Vienkārši nolasāmi, acīm tīkami mēraparāti sakoncentrēti vienkāršā klasiska dizaina blokā. Braucēju augumus labi fiksējoši un plašā amplitūdā regulējami sēdekļi, lieliski roku balsti durvju paneļos un daudzās sīklietu novietnes priecē, taču iepriekšējo modeļu japāniskā askēze saglabājusies, un šo iespaidu rada arhaiskais radio. Ātrumkloķis varbūt atrodas pārāk tālu no stūres, sākumā nesanāk intuitīvs tvēriens, labās puses elkoņbalstu nevar pabīdīt uz priekšu, auto aizslēdzot, salonā gaisma nenodziest , aizmugures durvju vāks nav paceļams tik augstu, lai zem tā nepieliecoties paietu 1,88 m garš cilvēks. Bagāžnieka 450 litru tilpums tagad ir tikpat liels kā „Forester” galvenajiem pretiniekiem, turklāt, pateicoties zemu novietotai bagāžnieka apakšmalai, kravas tilpne ir vieglāk lietojama. 

Bet viss iepriekš pieminētais ir sīkumi, jo „Subaru” skaistums nāk no iekšām! Kad 2008. gadā pasaulei tika demonstrēts ilgi gaidītais 2,0 l bokserdīzelis ar 147 ZS jaudu pie 3600 apgriezieniem, līdz nepazīšanai pārtapa mežinieka tēls un uzvedība. Interesanti, ka no 600 000 automašīnu, ko gadā iztirgo „Subaru” dīleri, tikai 5 procenti tiek pārdoti Eiropā, bet Amerikā un Japānā „Subaru” ar dīzeli vispār nav pazīstami. Jādomā, ka unikālais „Boxerdiesel” uzbūvēts nevis pelnīšanai, bet gan sevis pierādīšanai! „Subaru” lepni apgalvo, ka viņu dīzeli radījuši benzīna motoru inženieri, taču — vai tas izskaidro to, kā kompresijas aizdedzes motoram var būt tik viegls bloks, plānas sienas un nevienas pašas stabilizējošās vārpstas? Jā, atšķirībā no V veida un rindu motoriem „Boxerdiesel” iztiek bez balansējošām vārpstām, kam jānovērš vibrācijas. Tas ļāvis samazināt jaudas zudumus dzinējā un pozitīvi atsaucas uz degvielas patēriņu. Un tas, ka šis bokserdīzelis nav nedz lielāks, nedz smagāks par divu litru benzīnmotoru, vien jau ir neaptverami!

Degustācijas braucienā mūsu „Forester” divlitru bokserdīzelis ar 147 zirgspēku jaudu un 350 ņūtonmetru griezes momentu izceļas ar aizrautīgo dabu, gatavs rauties uz priekšu jebkurā pārnesumā, it kā būtu rallija „STI”, nevis mežinieku vāģis. Patīkama, klusa, ritmiska darbība un spēcīga vilkme, un tāds izteikts urkšķis paātrinoties. Salonā ir visnotaļ klusi un omulīgi, dīzeļiem raksturīgo vibrāciju gandrīz nejūt. Lai arī, pēc rūpnīcas datiem, automobilim ir tikai 10,2 sekunžu paātrinājums līdz 100 km/h, reāli auto ir pat ļoti žiperīgs. Sešpakāpju manuālo pārnesumkārbu gan gribētos nedaudz precīzāku. Patīkami pārsteidza degvielas ekonomija, par spīti pastāvīgajai pilnpiedziņas sistēmai, vidējais degvielas patēriņš ir tikai 7 litri uz 100 km, trijās dienās bāku tā arī nespējām izbraukt. Šāda „Forester” īpašnieks varēs veselu mēnesi ar smaidu braukt garām benzīntankam, kurā ar tādu pašu auto vēl nesen pēc benzīna bija jāiegriežas divreiz nedēļā.

„Subaru” automobiļi ir izslavēti ar piekares izturību un piemērotību tipiskiem Latvijas ceļiem, ko nekad nav redzējusi satiksmes ministra dievišķā acs. Arī mūsu „Forester” gandrīz nemanāmi slīd pāri visām asfalta dangām un ielāpiem un viegli tiek galā ar „gulošo policistu”, bet dinamiskos manevros izrādās negaidīti stingrs un noturīgs. Tieši uz grantēta, dubļaina, nelīdzena seguma var pārliecināties, ka šis nav tikai parketnieks. Klīrenss jeb augstums virs zemes, kas ir ļoti aktuāls parametrs tradicionālajiem „Forester” klientiem, — 20 līdz 22 centimetri atkarībā no motora. Arī augsts riepu profils sniedz labu aizsardzību pret bedrēm.

Dzinēja horizontālā konstrukcija ļāvusi zemāk izvietot smaguma centru, kas savukārt pozitīvi atsaucas uz vadāmību un gaitas īpašībām, gluži tāpat kā simetriskās pilnpiedziņas „AWD” transmisija. Pateicoties simetriskajai pilnpiedziņai un lieliskajai piekarei, kas neļauj iešūpot dziļās grambās, šis auto spēj pa meža stigām un bedrēm traukties ar grīdā iespiestu gāzes pedāli. „Forester” piekare nav tik mietpilsoniski mīksta kā „Nissan X-trail” vai „Dacia Duster”, taču pavisam neticamā veidā „meža vecis” spēj būt vienlīdz pārliecinošs gan pielijušā pļavā, gan uz izdangāta grantsceļa trepes, gan uz Latvijas kvalitātes asfalta, kur asas virāžas nemaz neliekas biedējošas — ne katrs modernais parketnieks var lepoties ar šādu stabilitāti uz asfalta! Lielais auto uz ceļa ir dinamisks un ātrs, pat provocē vadītāju pievērsties sportiskam braukšanas stilam, aizmirstot, ka sēdi pie solīda ģimenes auto stūres. Pavisam īstai braukšanas sensācijai derētu precīzāka pārnesumkārbas slēgšanās un smagāka un informatīvāka stūre. Taču kopumā „Subaru Forester” gaitā ir ļoti pārliecinošs — autovadītājam nemaz nav jāraizējas, kāds ceļa segums ir zem riteņiem. Prieks braukt kā ceļos, tā neceļos! Ne tikai mežā, bet arī Rīgas haosā jūtos tik pārliecinoši, ka vairs nemaz negribas no šā auto šķirties. „Forester” sniegto drošības sajūtu Latvijas novembra lietū un tumsā pa īstam novērtēju tikai pēc tam, kad nākamajā degustācijā jau braucu ar pavisam citu auto — mazu, sportisku, vizuāli neatvairāmu mašīniņu — un visu laiku baidījos pārsist riepu kādā no asfalta bedrēm, kas paslēpušās zem peļķēm…

 

Pilsētas „caca” — „Toyota RAV4”

Grūti noticēt, bet pagājuši jau gandrīz 20 gadi, kopš pirmoreiz izskanēja „Toyota RAV4” vārds. Pirmās paaudzes „Toyota RAV4” (abreviatūra „RAV” atšifrējama kā „Recreational Active Vehicle”) uzsāka krosoveru jeb — kā toreiz teica — aktīvās atpūtas automobiļu uzvaras gājienu, piedāvājot hečbeka izmērus, paaugstinātu sēdpozīciju un apvidus auto cienīgu klīrensu ar lieliem riteņiem, salīdzinoši neliela tilpuma dzinējiem, kā arī priekšējo vai visu riteņu piedziņu. Līdz ar paaudžu maiņām no „Toyota” piedāvājuma gan ir pazudusi atraktīvā „RAV4” trīsdurvju versija, bet kopumā kopš 1994. gada tikai Eiropā vien pārdots vairāk nekā miljons „RAV4” automobiļu. Pēdējos gados kompaktie apvidus auto iekaro arvien vairāk siržu, šāda veida modeļu tirgus daļa Eiropā ir trīskāršojusies, un šobrīd nevienam vairs nav jāpaskaidro, kas ir „Toyota RAV4”. Tāpēc nav brīnums, ka jaunajam ceturtās paaudzes modelim pircēju netrūkst. Latvijā tas savā tirgus segmentā atkal ir līderis.

Degustācijai nodotā sniegbaltā „Toyota” nekļūdīgi atpazīstama kā „RAV4”, tikai priekšdaļa tagad atspoguļo „Toyota” jauno, sportisko identitāti. Kopumā šis ir pēc skata ļoti glīts un dinamisks krosovers. Izmēri (garums 4570 mm, platums 1845 mm, augstums 1660 mm, klīrenss 160 mm) rāda, ka jaunais „RAV4” nav nekāds iepriekšējā modeļa feislifts, jo ir 20 cm garāks, 3 cm platāks un 2,5 cm zemāks par priekšteci. Tas ļāvis modelim iegūt ietilpīgāku salonu un bagāžas nodalījumu, kam tagad ir 1087 litru maksimālais tilpums. „RAV4” patlaban ir viens no lielākajiem auto savā klasē. Vietas netrūkst ne priekšā, ne aizmugurē, bagāžas nodalījums ir patiešām ietilpīgs (547 litri), turklāt beidzot tam ir vāks, kas atveras uz augšu, nevis uz sāniem, kā visu iepriekšējo paaudžu „RAV4”. Par papildu samaksu šo vāku var pasūtīt ar elektropiedziņu, kas ļaus to atvērt un aizvērt, nekad nenosmērējot rokas.

Durvju apakšmala nosedz slieksni, pat izkāpjot no ļoti netīra auto, nevar nosmērēt bikses. Tiem, kas aizmirsuši iepriekšējo paaudžu „RAV4”, salons pirmajā brīdī sagādā pārsteigumu — pretēji citos modernajos krosoveros pierastajam panelis ar savu dizainu nemaz nelīdzinās vieglajam auto! „Toyota” turpinājusi iepriekšējā „RAV4” apvidnieka „divstāvīgā” priekšējā paneļa attīstīšanu, kam jaunajā versijā ievērojami pārveidota ergonomika. Paneļa arhitektūra ir šaura un stāva, es pat teiktu — veidota retrostilā. Retrostilā izskatās arī zemu, gandrīz uz grīdas novietotā samērā garā, tievā automātiskās pārnesumkārbas svira. Nenoliedzami, jaunajā modelī ir kvalitatīvāki salona apdares materiāli un valda neticams plašums, kādu esam pieraduši just tikai pilnizmēra džipos. Mūsu „RAV4” ir aprīkota pēc pilnas programmas, te ir ļoti ērti, plaši regulējami apsildāmi ādas sēdekļi, augstumā/dziļumā plaši regulējama sportiska stila stūre, navigācija ar 6,1 collu skārienjutīgu ekrānu un lielu krāsainu bildi, jumta lūka un ar karbona raksta materiālu apdarinātas paneļa detaļas. Vējstikls diezgan stāvs un šaurs. Aizmugurējais lodziņš — divreiz šaurāks, braucot atpakaļgaitā, te noderētu parkingsensori.

Degustācijā izmēģinājām „Toyota RAV4” versiju ar 2,2 litru 150 ZS dīzeļdzinēju un sešpakāpju automātisko pārnesumkārbu. Šis motors attīsta 150 ZS jaudu un 340 ņūtonmetru griezes momentu. Dinamika gan nebūs tas, ar ko šī modifikācija varētu palielīties, īpaši kombinācijā ar automātisko transmisiju. Var jau izvēlēties „Sport” režīmu, taču lielas atšķirības nav, vien salonā labāk dzirdama dīzeļdzinēja dziesma. Iespiežot akseleratora pedāli grīdā, šai „RAV4” nav dīzeļauto raksturīgā kampiena. Nelīdzēs arī pārslēgšanās ar automātiskās transmisijas vadības svirām aiz stūresrata — šim dīzeļmotoram un šim automātam augsti apgriezieni vienkārši nepatīk. Paātrinājumā šis motors ir paskaļš, taču vienmērīgā ātrumā trokšņu līmenis netraucē. Taču automāta izvēli attaisno tikai galējs slinkums vai dzīve sastrēgumos. Degvielas patēriņš starp 8 un 9,5 litriem uz 100 km, bet pa šoseju atļautā ātruma robežās patēriņš ir zem 7 litriem uz 100 kilometriem. Zinājām, ka „RAV4” balstiekārta arī iepriekš ir bijusi salīdzinoši cieta, piedāvājot labu vadāmību. Tomēr mums degustācijas sākumā uz tipiska Latvijas asfalta seguma jaunās „RAV4” gaita šķita krosoveram pārsteidzoši cieta. Šķiet, ka pat jaunais „Auris” uz Latvijas tipiskajiem asfalta ielāpiem brauc mīkstāk. „RAV4” ir trīs braukšanas režīmi — „Eco”, „Sport” un „Normal” —, taču piekares cietību tie nekādi neietekmē. Tiesa, nokļūstot uz eiropeiski līdzena ceļa seguma, mūsu „RAV4” brauc viegli un klusi, turklāt izceļas ar stabilitāti, manevrējot nopietnos ātrumos. Lai arī „Toyota RAV4” ir pilnpiedziņas automobilis, normālos braukšanas apstākļos vilkmi tas novada uz priekšējiem riteņiem. Nepietiekamas saķeres gadījumā sistēma griezes momentu starp riteņu asīm var sadalīt proporcijā līdz pat 50:50. Aktivizējot „Sport” režīmu, automobilis jau standartā daļu vilkmes novadīs uz aizmugurējiem riteņiem, lai atslogotu priekšējos no iespējamās izbuksēšanas. Tāpat kā līdz šim, „RAV4” ir pieejama ar pilnpiedziņu un elektroniskiem palīglīdzekļiem, kas atvieglo braukšanu mērenos bezceļa apstākļos, ja rodas tāda nepieciešamība. Tāpēc ar „RAV4” nebūs bail iebraukt arī sniegā un dubļos, tikai nevajadzētu mesties ekstrēmos bezceļos.

 

Degustācijas secinājumi

Degustācijas laikā kārtējo reizi praksē tika gūts apliecinājums, ka viena vai otra auto modeļa izplatību pa īstam sāc apjaust tikai tad, kad pats piesēdies pie tā stūres. Līdz šim par „Toyota RAV4” milzīgo skaitu Latvijā bija zināms tikai no statistikas tabulām, bet degustācijas dienās radās iespaids, ka katrs trešais auto ir „RAV4”. Un vairumā gadījumu pie šīs toijotas stūres bija eleganta sieviete; vismaz tāds novērojums radās Rīgas ielās. Jā, dāmu pie „RAV4” stūres bija daudz, tomēr secinājām, ka šī nav tikai izteikta sieviešu mašīna, kas paredzēta smalkām kundzītēm braukšanai šopingot. Un nebūs jau tā, ka vienīgā bezceļu pieredze šāda auto mūžā būs tie divi guļošie policisti, kuri jāpārvar, lai iekļūtu lielveikala autostāvvietā. „RAV4” ne tikai izceļas ar izsmalcināto dizainu, bet savam īpašniekiem sniedz arī iespēju izbēgt no ikdienas, ļaujot vienlīdz labi un droši justies gan lielpilsētas blīvajās ielās, gan arī izbraucot atpūsties brīvā dabā. Jā, „RAV4” nepirks rūdīti bezceļa braucēji, tomēr tās „purva brišanas” spējas ir pietiekamas, lai neradītu raizes ikdienišķos apstākļos ne pilsētā, ne laukos jebkurā gadalaikā. Diemžēl smukajai toijotai šodien Latvijas autotirgū tiešo konkurentu ir saradies pārāk daudz: „Kia Sportage”, „Honda CRV”, „Ford Kuga”, „VW Tiguan” u. c. „Toyota RAV4” maksā, sākot no 23 378 eiro — versijā ar divlitru benzīna motoru (151 ZS) un manuālo pārnesumkārbu. Savukārt „RAV4” ar 2,2 litru dīzeļmotoru maksā, sākot no 27 020 eiro, ar sešpakāpju automātisko pārnesumkārbu — no 31 090 eiro.



„Toyota RAV4” plusi: pievilcīgs imidžs un kvalitāte, ietilpīgs salons un bagāžas nodalījums; mīnusi: šis auto nav atlēts, īpaši ar automātisko pārnesumkārbu, piekare varēja būt mīkstāka, gaita — komfortablāka.

„Toyota RAV4” no paaudzes paaudzē kļuvusi arvien sievišķīgāka un pilsētnieciskāka, bet „Subaru Forester” deklarētā dzīvesvieta joprojām ir laukos. „Misters Foresters” neizliekas par to, kas nav. Joprojām tipiska „veču mašīna”. Lai gan „Forester” skaitās piederīgs pie kompakto krosoveru saimes, atšķirībā no vairākuma klasesbiedru tam piemīt izteikti vīrišķīgs tēls. Piemērots auto lielpilsētas švītam, kurš vismaz pāris reižu gadā gribēs aizvest savu draudzeni neceļos un izbraukt liedagā, lai vērotu saulrietu.

„Subaru Forester” plusi: visu varošs bezceļos, dinamisks un stabils uz šosejas; mīnusi: vēl arvien izskatās pēc mašīnas, kurā blakus sēž suns un motorzāģis.

Citiem krosoveru modeļiem šajā klasē normālos braukšanas režīmos velkošie ir tikai priekšējie riteņi, bet aizmugurējā ass vilkmē pieslēdzas automātiski, automobilim izslīdot vai arī vadītājam pašam manuāli aktivizējot pilnpiedziņas režīmu. „Forester” ir pastāvīgā simetriskā pilnpiedziņas sistēma neatkarīgi no braukšanas apstākļiem. Uz ceļa „Forester” ir tikpat stabils kā „RAV4”, taču bezceļa apstākļos „mežinieks” iespēj daudz vairāk. Ar šo auto nav bail mēģināt iekarot vietas, kur negribētos doties pat ar gumijas zābakiem kājās. „Forester” spēj viegli šķērsot dubļu vannas un pārplūdušu ganību takas, kurās 90 procenti tā saukto parketa džipu noslīktu. „Meža vecis” bez grūtībām izbrauc tikpat smagus bezceļus kā lielākā daļa īsto apvidus automobiļu. Vieni no nedaudziem šā auto tiešajiem konkurentiem ir dizainā vēl robustākais Nissan X-Trail un britu pusaristokrāts „Land Rover Freelander”, kurš gan maksā krietni dārgāk. Te nevaru nepieminēt arī ievērojami lētāko „Dacia Duster” — ja vien spēsiet ikdienā samierināties ar askētismu salonā un ne pārāk precīzu vadāmību uz šosejas, tas bezceļos būs cienīgs pretinieks ikvienam. „Subaru Forester” ar 150 ZS jaudīgu atmosfērisko benzīnmotoru maksā, sākot no Ls 17 050, ar 240 ZS jaudīgu benzīna turbomotoru un automātisko pārnesumkārbu — sākot no Ls 24 200, bet ar degustēto 147 ZS jaudīgo bokserdīzeli — sākot no Ls 19 700. 

 

 

Komentāri:

Viesis: Akmentiņš - 15. februārī 2014 09:04

Es par Forester, tā ir kārtīga mašīna!

Lietotāja vārds:

Drošības kods: Captcha Image Verification

Autorizēšanās


Meklēšana

 

Auto servisu meklēšana

Iznācis novembris/decembris AutoInfo!

AutoInfo

Degvielas cenas

DUSE95E98DDGāze
XXX0.0000.0000.000-
YYY0.0000.0000.000-
ZZZ0.0000.0000.000-