Diviem pavisam atšķirīgi, un tieši tādēļ interesanti šīs klases pārstāvji - Mercedes B–Class un Honda FR–V.Autoinfo degustatori vēlreiz ielūkojās patlaban pieprasītākajā kompaktklases sektorā, kur mīt palielinātas ietilpības vienapjoma automobiļi, lai iepazītos ar diviem pavisam atšķirīgiem, un tieši tādēļ interesantiem šīs klases pārstāvjiem - Mercedes B–Class un Honda FR–V. Kad 90.gadu vidū autopasaulē izplatījās ziņas par gaidāmo baby-mercedes, Eiropas tirgū populārākajā kompaktklases segmentā, snobiskākie markas cienītāji šo ziņu neuztvēra ar sajūsmu. Tomēr, veidojot jauno A klasi, tika noteikti augsti standarti – šim auto bija jābūt kompaktam, bet komforta, drošības un ietilpības ziņā jāsaglabā markas standarti. Mercedes inženieri drošības problēmu atrisināja, izveidojot augstu divkāršo sendviča tipa grīdu un iemontējot dzinēja bloku 45 grādu leņķī, lai frontālas sadursmes gadījumā tas tiek iedzīts zem pasažieru salona, bet ietilpības problēmu – priekšējās sēdvietas novietojot augstāk un tuvāk auto degungalam. 1997.gadā jaunais auto ar savu revolucionāro koncepciju un dizainu pārsteidza pasauli un tika nosaukts par Eiropas autobūves nākotnes vēstnesi. Vēl nesen būdams pats konservatīvākais no vācu autobūves trim vaļiem, Mercedes ar vienu rāvienu izvirzījās avangardā.Interesanti, ka vēl joprojām Mercedes ir vienīgais vācu prestižā trijnieka pārstāvis kompaktvenu nišā, jo Audi un BMW firmām šāda automobiļa nav. Bet A klasei jau radies brālītis – B klase. Jaunais minivena tipa priekšpiedziņas modelis radīts uz Mercedes A–Class bāzes, palielinot asu attālumu par 20 centimetriem. Līdz ar to jaunā Štutgartes kompaktvena garums tuvojas 4,3 metru atzīmei, turpat kur jau atrodas Opel Zafira, Ford Focus C–Max u.c. kompaktveni.

  Honda FR–V

Trīs sēdekļi priekšā ir normāla parādība kravas auto kabīnē vai lielā mikroautobusā, bet gandrīz vai neiespējama kompaktklasē. Tāpēc pārējie autoražotāji nemaz nesaspringst, lai kompaktklases mašīnā iespiestu trīs sēdekļu kombināciju priekšā, viņi vienkārši ieliek kompaktvena bagāžniekā salokāmu trešo sēdekļu rindu - lēti un efektīvi. Tomēr Hondai tas jau ir noiets etaps ar minivenu Stream, kuru, par spīti solīdajiem izmēriem un salokāmiem papildsēdekļiem, neviens neuzskatīja par septiņvietīgu. Jaunā Honda FR–V tika veidota uz "parketa džipa" CR–V pagarinātas šasijas, attālums starp riteņu asīm ir par pieciem centimetriem lielāks nekā CR–V. Turklāt Honda FR–V ir vairāk nekā 1,8 metrus plats un 161 cm augsts. Jaunais minivens ir “iekšpusē lielāks nekā ārpusē”, un ar sēdekļu konfigurāciju neatbilst kompaktvenu dizaina kanoniem, kaut arī pēc ģeometriskajiem parametriem tīri labi samērojams ar tādiem automobiļiem kā Opel Zafira.

  Skats no ārpuses

Vizuāli Mercedes B klasi no A klases atšķirt nemaz nav viegli,  ja abi auto stāv blakus, galvenā atšķirība no priekšpuses ir jaunās A klasītes slīpie lukturi, bet sānskatā B klase apveltīta ar dinamiskāku siluetu. Nevar noliegt, ka Mercedes B–Class izskatās arī dārgāks un prestižāks par mazāko brālīti, kā jau mersedesam ir jābūt. B klases koncepcija veidota gandrīz identiska A klasei, sākot ar paaugstināto grīdu, kas atvieglo iekāpšanu un izkāpšanu, kā arī vadītājam nodrošina labāku pārredzamību. Jau pieminētā sendviča tipa grīda nelielam auto ir labs risinājums ne tikai no drošības viedokļa. Otrs ieguvums ir pazemināts smaguma centrs, kas šim automobilim ar augstu jumtu nodrošina labāku stabilitāti un vadāmību. Mercedes jauno modeli reklamē kā Compact Sports Tourer.

Salīdzinot ar Mercedes, Honda FR-V izskatās kā ātrs ķieģelis uz riteņiem! Kvadrātveidīgās proporcijas atgādina Japānā sastopamos people mover busiņus, kas būvēti apkārt maksimāli ietilpīgam salonam, bez jebkāda dizaina. Protams, Eiropā auto bez dizaina nepārdosi, tādēļ Honda centusies pielīdzināt FR–V kopskatu savam sportiskajam korporatīvajam stilam. Vismaz priekšpuse izdevusies pietiekami agresīva, lai to vērojot strauji tuvojamies atpakaļskata spoguļos, malā pierautos pat viens otrs bembists, bet taisnie, augstie sāni un milzīgie aizmugurējie lukturi liek aizmirst šodien izplatīto tēzi par to, ka visas jaunās mašīnas esot vienādas...

  Kāpjam iekšā

Atverot Mercedes B–Class durvis, kļūst skaidrs, ka šeit arī interjers ir markas prestižam atbilstošs. Augstā grīda ir nedaudz nepierasta iekāpjot, bet piesēžoties pie stūres, sajūta ir pazīstama — kā kompaktklasē, šeit ir pietiekami daudz vietas elkoņu augstumā, sportiski kausveida sēdekļi ar ideālu sānu noturību un plašām regulēšanas iespējām. Bet, kad esmu pieregulējis sēdekli lēzenā pozīcijā un iekārtojies gana ērti, ar milzīgu pārsteigumu atklāju, ka stūre noregulējama tikai vertikāli, un jābrauc ar izstieptām rokām. Uzskatu, ka premium klasē šāda neērtība ir nepiedodama... Aprīkojumā, protams, ir visas ekstras, izņemot kruīzkontroli. Sākumā neērtības sagādā tas, ka pierastajā vietā labajā pusē pie stūres neatrodu logu tīrītāju ieslēgšanas sviru, Mercedesam visas gaismu un logu tīrītāju regulēšanas funkcijas apvienotas kreisajā svirā ar visai sarežģītu algoritmu. Viduskonsolē izvietots liels infodispleja ekrāns, kuru aptver vesela podziņu klaviatūra – to uzreiz nevar apgūt, nenovēršot uzmanību no ceļa.







Aiz priekšējo sēdekļu atzveltnēm telpas nav vairāk kā kompaktklasē pierasts, lai gan dzirdēti apgalvojumi, ka pagarinātā riteņu bāze palielinājusi vietu kājām līdz pat S klases parametriem, tomēr pasažieri aiz mūsu mugurām nekliedz no sajūsmas. Arī logus viņiem aizmugurē iespējams atvērt tikai “airējot” manuāli. Tātad, mašīna diviem pieaugušiem un diviem bērniem, ne vairāk. Nu jā, mazajam Mercedes ir kārtīgs 550 litru bagāžnieks un pašam sava aizmugurējā sēdekļa salikšanas konstrukcija, ko papildina divu līmeņu bagāžnieka vāks. Rīkojoties ar vienu roku, var uzlocīt sēdekli, nolaist dalīto atzveltni, nolikt attiecīgā līmenī vāku, un izveidojas plaša bagāžas telpa ar horizontālu grīdu. Lai sasniegtu maksimālo ietilpību - 2245 litrus, jādemontē priekšējais pasažiera sēdeklis, ko paveikt nav sarežģīti. Nepieciešamības gadījumā salonā ietilps pat 4, 95 metrus gara aizkaru stanga. Nu, bet par trešo sēdeļu rindu Mercedes B–Class minivenā var nesapņot, vienkārši to nav kur ievietot. Taču visekskluzīvākā ekstra ir caurspīdīga žalūzijtipa jumta lūka visa jumta platumā, kura ziemā paslēpjama zem aizkariņa, bet vasarā elektriski sabīdāma uz aizmuguri, pārvēršot auto gandrīz vai par kabrioletu. 

  Honda plašums

Tikai apsēžoties pie Hondas stūres, var aptvert, kāds FR–V salonā ir plašums. Ņemam mērlentu un pārliecināmies, ka plecu augstumā tas ir par veseliem 10 cm platāks nekā B-klasei. Lūk, nodevas dizainam! Iespaidu vēl vairāk pastiprina iespējami tuvu durvīm novietotais vadītāja sēdeklis. Sākumā jūtos kā iespiests stūrī, bet ar laiku šī sajūta pazūd. Sēdpozīcija ir augstāka kā parastam vieglajam auto. Gaiša koka imitācijas strīpa no vienas malas līdz otrai, ar vērienu izkārtotas stereosistēmas pogas, apakšā neliels klimata sistēmas indikatora lodziņš un pamatīgi taustiņi vizuāli rada iespaidu, it kā manā priekšā būtu profesionāla audioaparatūra no astoņdesmitajiem gadiem. Trīs sēdekļu labad durvīs vieta atradusies tikai spoguļu regulēšanas pogām, kamēr stiklu pacēlāju taustiņu bloks pārcēlies uz neparastu vietu paneļa kreisajā stūrī. Pašā paneļa vidū izceļas džoistika paskata ātrumpārslēgs, kas darbībā ir izcili ērts un parocīgs, bet zem paneļa atrodas izvelkama mehāniska stāvbremzes svira. Tas viss tikai tādēļ, lai vidū sēdošajam būtu vieta kājām. FR–V stūres rats ir regulējams gan augstumā, gan dziļumā, atšķirībā no Mercedes. Radio un cruise–control vadības pogas atrodas uz stūres.

Vidējais sēdeklis priekšā ir visai asprātīga ierīce, kas salīdzināma varbūt vienīgi ar agrāk iepazīto Mazda5 “karakuri” sēdekļu transformācijas sistēmu. To var bīdīt uz priekšu un atpakaļ vismaz pusmetra diapazonā, tam apakšā ir dziļa izvelkama kaste. Ja vidū neviens nesēž, sēdeklis ar nolocītu atzveltni var kļūt par ērtu galdiņu vai elkoņa balstu, jo tad ar vieglu plaukstas pagriezienu iespējams no stūres aizsniegt ātrumpārslēgu. Ļoti ērti braukt garākos pārbraucienos, īpaši tad, ja vēl izmanto kruīzkontroli.

Bet, ja mēģina izmantot sēdekli tā tiešajam uzdevumam, jāsecina, ka trim pieaugušajiem priekšā nav vietas. Arī bērna sēdeklītis aizņemtu pārāk daudz vietas un traucētu vadītāja labajai rokai. Drošāk un ērtāk būs piesprādzēt sēdeklīti pie aizmugurējā sēdekļa. Ja līdzbraucējs ir jau paaudzies, viņš var sēdēt priekšā pa vidu, taču sēdekli tad labāk atbīdīt atpakaļ, vietu skaitu aizmugurē samazinot līdz divām. Tomēr, nesteigsimies priekšējo sēdekļu iekārtojumu norakstīt kā nederīgu, jo viena piemērota līdzbraucēja blakus vadītājam jutīsies kā uz dīvāna un baudīs visas ērtības arī garā braucienā.  Honda FR–V aizmugurējais sēdeklis ir sadalīts trīs vienādās daļās, turklāt katru no tām ar vieglu rokas kustību var nolocīt un ielaist grīdā izveidojot pilnīgi līdzenu un lielu bagāžnieku. Honda FR–V aizmugurē atradīsies atliku likām vietas gan sporta inventāram, gan visām praktiskajam latvietim nepieciešamām lietām. Maksimālā ietilpība tikai nedaudz pārsniedz kubikmetru, toties kvadrātveida bagāžas telpa ir ērta un parocīga.

FR–V Executive aprīkojumā ir viss nepieciešamais. Ir elektriskā jumta lūka, cruise–control un vieglmetāla diski, priekšējo sēdekļu apsilde, aizmugurējo logu elektriska atvēršana, audiosistēma ar 6 skaļruņiem, 6 CD mainītāju un vadību uz stūres, ir pseido koka imitācija panelī, kas ne visiem būs pa prātam, jo rollsroisa stila ambīcijas šeit nu galīgi neiederās.

Braucam!

B klase palīdz iesakņoties ticībai par priekšpiedziņas mersedesa tiesībām nest lepno trīsstaru zvaigzni, kaut bija dzirdēts viedoklis, ka četrcilindru motori joprojām neesot Mercedes stiprā puse. Garāka riteņu bāze dara savu, gaitas komforts ir augstāks, garā pārbraucienā mašīna nenogurdina, kas šajā klasē ir atzīstams rādītājs, taču no sportiskas braukšanas viedokļa B–Class uzvedība liek uzdot jautājumu: kur tad palicis Sports no iedvesmojošā  nosaukuma Compact Sports Tourer? To nespējam sajust mūsu mašīnā ar 2 litru CDI dīzeļmotoru 109 zirgspēku izpildījumā un ar bezpakāpju variatoru Autotronic, kas aizstāj parasto "automātu" un darbojas plūdeni, bet daudz par lēnu dinamiskākai braukšanai. Laikam jau taisnība tiem, kas apgalvo, ka variators paredzēts sliņķiem, kam nepatīk spaidīt sajūga pedāli.  B klase aprīkota ar STEER CONTROL iekārtu, kas kritiskā situācijā koriģē elektromehāniskā stūres pastiprinātāja darbību, palīdzot vadītājam nostabilizēt mašīnu. Ja tas neizdodas vai riteņi bremzē ar nevienādu saķeri, ESP iejaucas vēlreiz, un piestūrē riteņus pati. Matkules apkārtnes sniegotajos lauku ceļos šīs sistēmas parādīja sevi no labākās puses. Pilsētas ielu labirintos platais Honda FR–V pārsteidz ar teicamu manevrēt spēju un vieglu stūri. Balstiekārta teicami tiek galā ar Rīgas bedrēm. Arī ārpus pilsētas nākas atzīt, ka šim auto ir lieliski noregulēta šasija un viegla gaita. Tā kā kompaktvens ir platāks, tam jābūt stabilam līkumos, tomēr augstāk novietotais smaguma centrs nerada vēlmi braukt kartinga stilā, arī vieglā stūre varētu būt nedaudz informatīvāka. Ja gribas braukt dinamiski, tad šerpāk piedodot gāzi, var sajust, kā jaudīgais Honda motors parauj līdzi stūri, bet tad īstā laikā iejaucas VSA stabilitātes sistēma.

Divu litru i–VTEC 150 zirgspēku dzinējs sader kopā ar manuālo sešpakāpju pārnesumkārbu, ko viegli novērtēt braucienā — precīzs slēgšanās mehānisms un prasmīgi piemeklēti pārnesuma skaitļi. Nu nav jau šis auto tāds kā reaktīvais Civic, bet drošai apdzīšanai jaudas rezerve vairāk nekā pietiekama. Sestajā pārnesumā ar kruīzkontroli relaksēti braucot pa šoseju, degvielas patēriņš iekļaujas 7—8 litru robežās, un šādam auto ar ķieģeļa aerodinamiku tas ir atzīstams rādītājs.

Ja runa ir par prestižu, tad B klasei no visiem kompaktveniem tā ir vairāk nekā pietiekami. Jebkura Mercedes cena sākas pie atzīmes, kur līdzīgam citas markas modelim tā jau beidzas, vienkārši tāpēc, ka tas ir Mercedes. Un cilvēki to jau sen ir pieņēmuši un spējuši novērtēt.

Honda FR–V ar cenu 14940 Ls (ar PVN) ir auto savā vietā, kam oriģinālā sēdvietu konfigurācija ir labs trumpis cīņā ar Mazda5, Opel Zafira, Ford Focus C–Max un citiem konkurentiem ģimenisko kompaktvenu sektorā.



3.06 (111)