Tā jau mūsu pasaulē ir iekārtots — sākumā kaut kādas spontānas lietas kļūst tautā populāras un pēc tam, nevarot paciest, ka gar degunu aiziet nauda, sāk piedāvāt „variācijas par tēmu”.
Tieši tā notika arī ar strītfaiteru ēras dzimšanu. Nespējot mierīgi noskatīties uz to, kā „Triumph Speed Triple” un tam līdzīgie „faiteri” augstu paceltu galvu saimnieko pa motociklu tirgu, „Ducati” izšķīrās par bezprecedenta gājienu — radīja savu versiju par strītfaiteru tēmu.Kad „Ducati Streetfighter” pirmoreiz parādījās plašākai publikai EICMA motociklu izstādē Milānā, tas bez liekas piepūles tūlīt kļuva par skaistākā izstādes motocikla titula ieguvēju. Par gaumi — pašsaprotama lieta — nestrīdas, bet kaut ko iebilst pret šā titula ieguvēju tikai retam pagriezīsies mēle. Izaicinošs, agresīvs, brutāls, tajā pašā laikā ārkārtīgi pievilcīgs un izsmalcināts — tas ir tikai neliels apzīmējumu daudzums, kurus izpelnījies šis motocikls. „Ducati” vadība jau sāka skaitīt iespējamos ienākumus, ko firmas kasē ienesīs šis skaistulis... Taču reakcija izrādījās pilnīgi pretēja. Lai gan, balstoties uz aptauju datiem, milzīgs daudzums fanu to vien darīja, kā siekalojās un sapņoja par šā motocikla iegādi, no veikalu skatlogiem tas pazust nesteidzās. Jā, bija tas par 3 tūkstošiem dārgāks nekā „Triumph”, bet „Ducati” pircējus cena nekad nebija atturējusi no kārotā skaistuma iegādes.

Skaidrību ieviesa... vēstules ar sūdzībām, kas sāka pienākt no cilvēkiem, kuri bija iegādājušies „Streetfighter”. Īpašnieki sūdzējās, ka motocikls esot pārāk jaudīgs, pārāk ekstremāls un ka ar šo briesmoni esot ļoti grūti tikt galā. Dīvaini cilvēki — sākumā iegādājas F-1 un pēc tam sūdzas, ka nevar ar to pabraukt...

Kas gan šajā motociklā ir tik īpašs? „Ducati” izdevies (taisnības labad jāpiebilst, ka savā īpašajā, kā tagad moderni teikt — „glamurīgajā” manierē) radīt strītu tā tīrākajā izpildījumā — jaudīgs dzinējs un nekādu kompromisu. 1099 kub.cm 90° V2 (vai itāliešu versijā L2) dzinējs, bez pārāk lielām izmaiņām pārceļojis no 1098 sporta modeļa. Tam ir nedaudz izlīdzināta jaudas līkne, bet dzinējs arī šādā izpildījumā ir saglabājis gandrīz 148 ZS jaudu uz aizmugurējā riteņa pie 9600 apgr./min. Tiem kas ir braukuši ar V veida dzinējiem, nav jāskaidro, kas notiek, ja šādu zirgu baru iestūķē divos cilindros. Pārsniedzot desmo dzinēju kritisko robežu 2000 apgr./min (dzinēja konstrukcijas dēļ tā ekspluatācija pie zemiem apgriezieniem ir diezgan nekomfortabla), dzinējs uz gāzes roktura pagriezienu reaģē momentāli un motocikls burtiski cenšas izrauties jums no apakšas. Lai pavisam maz neliktos, motocikls ir aprīkots ar slavenajām radiālajām „Brembo Monoblock” bremžu mašīnām, kas kopā ar diviem 330 mm priekšējiem diskiem nodrošina tik spēcīgu un asu priekšējo bremžu darbību, ka nesagatavotam braucējam tas varētu radīt diezgan nopietnas problēmas. Ņemot vērā, ka „Brembo Monoblock” skaitās vienas no labākajām savā klasē, priekšējās bremzes var nobloķēt, pat nospiežot bremžu sviru ar vienu pirkstu. Tādēļ rīkoties ar tām vajadzētu īpaši piesardzīgi. Nekādu ABS, nekādu „slīdošo” sajūgu. Motocikls burtiski brēc potenciālajiem pircējiem — nemāki ar mani braukt, ej nopērc skūteru!

Tomēr, lai nedaudz mazinātu uzvedības asumu, atšķirībā no 1098 sporta modeļa, „Streetfighter” ir nedaudz lēzenāks priekšējās dakšas leņķis (25,6°) un par 35 mm garāka aizmugurējās piekares vienpleca svira.

„Ducati Streetfighter”, kā jau visi tāda tipa motocikli, ir tipisks pilsētas produkts. Braukt ātri un garākus gabalus ārpus pilsētas īsti nav viņa stihija. Kaut arī dzinējs to ļauj, sava „plikuma” dēļ ātrāk par 200 km/h jūs daudz nepabrauksiet. Arī milzīgā gaisa pretestība tādā ātrumā braucēju burtiski plēš nost no braucamrīka. Tādā veidā pilnai jaudai šim modelim ir izmantojami tikai pirmie trīs pārnesumi. 

Toties pilsētā tas kļūst par karali. Lieliska šasija (priekšā apgrieztā tipa „Showa” 43 mm regulējamā dakša, aizmugurē pilnībā regulējamais „Showa Monoshock” amortizators), ko ar nelielām dakšas leņķa izmaiņām tas aizņēmies no tā paša 1098, ļauj nedomāt par saikni ar asfaltu, bet pilnībā pievērsties pilotēšanai pilsētas džungļos. Ātras pārlēkšanas no vienas joslas otrā, nekavējoša ieniršana spraugā starp mašīnām, straujas bremzēšanas ar sekojošiem galvu reibinošiem paātrinājumiem. „Ducati Streetfighter” pilsētas transporta plūsmā jūtas kā vilks aitu barā. Šaura, ērta bāka, labi piemeklēts stūres platums un samērā veiksmīga sēdpozīcija šāda stila motociklam ļauj braucējam ļoti precīzi kontrolēt „Streetfighter” uzvedību. Nedaudz piesmakušā, bet jaudpilnā dzinēja balss, kas nāk no izplūdes un atbalsojas apkārtējo māju sienās, liek atskatīties uz motociklu pat tādiem, kam divriteņu motorizētie transportlīdzekļi ir stipri vienaldzīgi.

Vienīgās pretenzijas bija pret tradicionāli slidenajiem „Ducati” kāpšļiem un to, ka estētiskuma dēļ dizaineri dažās lietās ir upurējuši praktiskumu. Atšķirībā no „donora”, kam izplūdes sistēmas masīvākās daļas — trokšņu slāpētāji — ir paslēptas astē, šim modelim tie ir labajā sānā. Lai izplūdes sistēmas caurules nededzinātu zābakus, tās ir nosegtas ar aizsargekrānu, kas traucē ērti izvietot kāju uz kāpšļa.

Pilnībā jāpiekrīt maniem ārzemju kolēģiem, kas „Ducati” sporta motociklus (arī šo) salīdzināja ar itāliešu sievieti — ekspresīva, no pilnīga miera stāvokļa jebkurā mirklī gatava pārvērsties par emociju vulkāna izvirdumu: vai nu mīla, vai — nāve, nekāda vidusceļa vai kompromisu. Nepatīk? Brīvs!