Reiz kāds kolēģis žurnālists sarunā pie alus kausa kā ideāla ģimenes auto piemēru minēja „Volkswagen Multivan” mikroautobusu. Es atbildēju, ka viņu droši vien joprojām zemapziņā vajā nerealizētais bērnības sapnis kļūt par autobusa vadītāju. Protams, mēs atceramies, kā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas neskaitāmi apbružāti VW busiņi daudziem jo daudziem letiņiem gan palīdzēja sākt savu tirgošanās biznesu, gan izvizināja šopingtūrēs uz Vāciju un Poliju, gan ekskursijās uz Franciju, gan slēpot uz Itāliju vai vismaz uz autokrosu Čehijā...

Ekipāžai ērtības, kapteinim — braukšanas prieks.



Taču 1996. gadā „Renault” uz visiem laikiem mainīja ģimenes auto tirgu Eiropā ar pirmo kompaktklases minivenu „Megane Scenic” — uz kompaktklases bāzes būvētu auto ar izskatu un dinamiku „gandrīz kā vieglajam”, bet plašumu salonā „gandrīz kā mikroautobusam”. Trīs gadus vēlāk „Opel” konstruktori uz kompaktklases „Astra” bāzes būvētajā minivenā „Zafira” pamanījās iemānīt septiņas viegli transformējamas sēdvietas. Taču — lai cik dinamiski un viegli vadāmi būtu kļuvuši miniveni, īstam braukšanas entuziastam šāds busiņš tomēr šķita par gausu. Un tādēļ, dodoties piknikā, draugi, ģimenes locekļi un bagāža tika saspiesti universālī. Bet pat lielākajiem no tiem ir zemāki griesti, šaurāks salons, mazāk sēdekļu (par „liekajiem” pasažieriem var nopelnīt soda punktus!) un mazāks bagāžnieks (atstāt mājās telti, grilu vai suni?) nekā jebkuram parastam MPV („Multi Purpose Vehicle”) klases auto. Kompaktie miniveni pavisam nesen vēl bija pagalam konservatīvi — dizaineru domas lidojums un eksperimenti ar salona apdari izsīka jau pamatmodelī, no kura kompaktvens vēlāk atvasināts. Arī minivenu mērķauditorija — daudzskaitlīgas ģimenes, taupīgi uzņēmumi un taksisti — nepieļāva pārmērīgu atkāpšanos no automašīnas galvenā uzdevuma: nodrošināt pēc iespējas lielāku ietilpību par tikai pusi no īsta mikroautobusa cenas. Jo tika uzskatīts, ka šāda auto uzdevums nav izklaidēt, bet gan komfortabli un droši nogādāt no punkta A uz punktu B visneiedomājamāko indivīdu kombināciju, un vispār „tas taču ģimenes auto, nevis biznesa sedans”...                                                                                                                                                                                                                                                 Neviens neticēja, ka iespējams uzbūvēt septiņvietīgu minivenu, kurš brauks kā īsts karstais hečbeks. Taču 2006. gadā Henrija Forda mantinieki tirgū piedāvāja modeli „S-Max” — ietilpīgu pilnizmēra ģimenes minivenu ar septiņām sēdvietām un īsti sportisku dabu. Jaunais „S-Max” ar turbomotoru no ātrā „Focus ST” brauca kā neviens MPV un iekaroja pat tādu cilvēku simpātijas, kuri bērnībā nekad nav sapņojuši kļūt par autobusa šoferiem. „Ford” pirmais atklāja šo jauno autotirgus nišu, un izrādījās, ka šādu sportisku busiņu gaidījuši daudzi. Tagad „Opel” ir, ko likt pretī „Ford S-Max”. Tas ir jaunais, futūristikā izskata „Zafira Tourer”, kurš apveltīts ar spilgti izteiktu vadāmību. 

„Opel Zafira Tourer”

Kopš 1999. gada, kad „Opel” izlaida firmas vēsturē pirmo septiņvietīgo vienapjoma auto „Zafira A” uz kompaktā modeļa „Astra” bāzes, šādi automobiļi tirgū saradušies kā sēnes pēc lietus. Tomēr jāatceras, ka „Zafira” bija pirmais auto, kura trešā sēdekļu rinda nebija jādemontē, lai iegūtu papildu vietu bagāžai — revolucionārā „Flex7” sistēma toreiz bija absolūts jaunums. Otrās paaudzes „Zafira B” tiek ražots kopš 2005. gada, nu pienākusi kārta trešajai paaudzei — „Zafira Tourer”. Principi trešajā paaudzē saglabāti tādi paši kā pirms 13 gadiem — maksimāla interjera pielāgojamība bez sēdvietu izņemšanas. Tas padara šo auto par ideālu izvēli ģimenēm ar bērniem un arī tiem, kuriem nepieciešams pārvadāt gan pasažierus, gan lielus nestandarta priekšmetus. „Zafira B” joprojām būs tirdzniecībā kā „Zafira Classic” līdz brīdim, kamēr pieprasījums pēc tā samazināsies. Kā nekā cenu starpība starp identiski aprīkotiem „Zafira Classic” un „Zafira Tourer” vidēji ir Ls 2100. Jaunais „Zafira Tourer” izceļas ar moderna ātrvilciena plūdlīnijām un iespaidīgiem ārējiem izmēriem: garums 4660 mm, platums 1928 mm, augstums 1685 mm, riteņu garenbāze 2760 mm. Salīdzinot ar veco „Zafira B”, jaunais minivens ir 19 cm garāks, 83 mm platāks un 50 mm augstāks, bet bagāžnieka tilpums tam palielinājies par būtiskiem 40 litriem — līdz 65 litriem. „Opel Zafira Tourer” jau paspējis iegūt prestižo „Van of the Year” titulu, ko katru gadu piešķir autoritatīvais vācu izdevums „Auto Motor und Sport”.

Ģimenes automobiļiem jābūt praktiskiem, ietilpīgiem, ekonomiskiem un drošiem. Bet vai papildus tie var būt arī skaisti? Var, ja runājam par jauno „Opel Zafira Tourer”! „Zafira Tourer” eksterjers ir futūristisks un daudzsološs. Mašīna ieguvusi modelim „Ampera” raksturīgos bumeranga tipa galvenos starmešus un radiatora resti priekšgalā, jau „Insignia” redzētu spārna formas valcējumu profilā, kā arī izteiktus sliekšņus un vēl vairākas pazīmes, kas tagad raksturo jauno „Opel” korporatīvo stilu. Lai gan „Zafira Tourer” kopējais garums ir 4,65 metri, vizuāli tas nešķiet liels automobilis. „Zafira Tourer” aizmugurējās durvis nav nedz bīdāmas, nedz arī veramas atpakaļskata virzienā kā „Meriva”.

Visas četras durvis atveras un aizveras tradicionāli — kā ierindas auto. Sajūtas vadītāja vietā: auto priekšpuse ar šaurajiem statņiem, lielajiem sānu logiem un durvīs iestiprinātajiem atpakaļskata spoguļiem krietni uzlabo apkārtnes pārredzamību. Sēžot pie stūres, var apbrīnot kolosālo plašumu, kas pilnībā atbilst minivena nosaukumam, un neticami šauros jumta balstus, kas vispār netraucē redzamībai. Priekšējais panelis ir skaidri strukturēts, piedāvājot atzīstamu komfortu auto vadītājam un pasažierim. „Zafira Tourer” standarta aprīkojumā ietilpst inovatīvie, anatomiski veidotie lielie priekšējie sēdekļi, kurus iespējams konfigurēt visdažādākajos veidos. Turklāt abus krēslus 180 mm garumā ir iespējams slidināt atpakaļ, bet vadītāja sēdekļa augstumu var regulēt 65 mm diapazonā. Trijos līmeņos bīdāmā viduskonsole „FlexRail” savukārt izveidota kā modulāra sistēma, kas pēc nepieciešamības izmantojama kā ērts elkoņbalsts, mantu glabātava vai glāžu turētājs. Bet USB kontaktligzdu mums izdevās atrast tikai pēc ilgas meklēšanas — tā kopā ar piepīpētāju iemontēta paneļa viduskonsoles apakšā atveramā slepenā kabatiņā. No pasažiera vietas pirmais iespaids par salonu: šajā automobilī var komfortabli ceļot; aizmugurējās sāndurvis ir veramas, nevis bīdāmas; otrajā rindā ir trīs atsevišķi sēdekļi ar karalisku sevis pārbīdīšanas un atzveltnes regulēšanas diapazonu. Omu uzlabo gaisma no panorāmas jumta, plašais salons un ērtie sēdekļi. Vietas galvai un kājām abās sēdekļu rindās ir pietiekami; sēdekļu atzveltnes ir regulējamas ne tikai priekšējiem, bet arī aizmugurējiem sēdekļiem. Sīklietu nodalījumu salonā ir vairāk, nekā var iedomāties — aptuveni 30. Braucējiem var gadīties aizmirst, tieši kurā no tiem nolikti dokumenti, un var paiet labs brīdis, līdz tos atradīsiet.

Salona „Flex7” sistēma ļauj izvēlēties plašas salona konfigurācijas iespējas. Otrā rinda vairs nav dīvāns, bet gan trīs individuālas sēdvietas, kuras visā garumā neatkarīgi cita no citas ir iespējams slīdināt 210 mm amplitūdā, turklāt tās var pilnībā nolaist, radot vienāda līmeņa virsmu kravas pārvadāšanai. Papildus tam šo trīs sēdvietu atzveltnes iespējams nolaist trīs dažādās pozīcijās — 0, 16 un 24 grādu leņķī.

Jaunums ir „Lounge” konfigurācija, kas paredz ērtu braukšanu četriem pasažieriem, jo vidējais otrās sēdekļu rindas sēdeklis tiek pārveidots elkoņbalstā.

Faktiski „Opel Zafira Tourer” piedāvā četras normālas sēdvietas un trīs papildvietas. Taču pat trešās sēdekļu rindas pasažieriem ir glāžu turētāji. „Zafira” trešās rindas sēdvietas var nolaist vienā līmenī ar bagāžas nodalījumu. Ja visas septiņas sēdvietas ir aizņemtas, vieta ceļojuma bagāžai būs tikai 152 litri, tāpēc jaunajā „Zafira” trešā sēdekļu rinda tagad ir papildaprīkojums, nevis standarta komplektācija. Piecvietīgajā variantā bagāžas nodalījuma tilpums ir 710 litri (par 65 litriem vairāk nekā līdzšinējam modelim). Nolokot arī otro sēdekļu rindu līdzenā grīdā, vietu bagāžai automobilī var palielināt līdz pat 1860 litriem. „Zafira Tourer” izceļas ar plašo stiklojuma laukumu, tostarp priekšējam vējstiklam stiepjoties jumtā. Panorāmas jumts, kas turpinās līdz pat auto aizmugurei, nodrošina pasažieriem patīkamu gaisotni. Taču šīs monumentālās stikla virsmas ir auto papildu liekais svars, bez kura tā braukšanas īpašības kļūtu vēl aizraujošākas. Gluži tāpat kā modeļiem „Insignia” un „Astra” arī „Zafira Tourer” izmantotā „FlexRide” sistēma piedāvā trīs braukšanas režīmus — „Standard”, „Tour” un „Sport”. Taču „Zafira Tourer” modeli iespējams nokomplektēt ar sistēmām, kas līdz šim bija pazīstamas tikai prestižiem biznesa klases automobiļiem. Starp tām, piemēram, ir adaptīvā kruīza kontrole ar radaru, adaptīvie lukturi, „Opel Eye” videokameras sistēma ar ceļa zīmju atpazīšanas funkciju un daudzas citas drošības sistēmas. Viena no „Zafira Tourer” priekšrocībām ir iebūvētā velosipēdu turēšanas sistēma „FlexFix”, kas jau pazīstama no „Meriva” modeļa. Tomēr tās jaunākajā versijā uz izbīdāmā turētāja nostiprināmi jau četri velosipēdi ar kopējo masu līdz pat 100 kg. Jaunievedums — velosipēdu turētājs tagad ir aizslēdzams, turklāt auto bagāžnieku varēs atvērt, velosipēdus nenoņemot, jo šajā sistēmā ir slēdzis, kas velosipēdus sagāž sāņus. 

„Opel Zafira Tourer” sākotnēji pieejams ar modeļos „Astra” un „Insignia” iepazītajām trīs 2,0 CDTI „common-rail” turbodīzeļa versijām. Piedāvātās jaudas — 110 ZS, 130 ZS un 165 ZS. Benzīna dzinēju klāsts ietver divas 1,4 turbomotora versijas — 120 ZS un 140 ZS. Bez 6 MT mehāniskās ātrumkārbas pieejama sešu pakāpju AT 140 ZS jaudīgajam 1,4 litru dzinējam un 165 ZS jaudīgajam 2,0 CDTI motoram. Visas „Zafira Tourer” versijas ekipētas ar „Opel” jauno „Start/Stop” tehnoloģiju. Pirmo degustējām modifikāciju ar visjaudīgāko 2,0 litru 165 ZS dīzeļdzinēju, kas komplektēts ar „Start&Stop” sistēmu. 2,0 CDTI „Cosmo 6AT” 165 ZS dīzeļmotora 350 Nm griezes moments valda no 1750 līdz 2500 apgriezienu amplitūdā, bet pēc 3000 apgriezieniem motora dinamiskums „novīst”. Ja šādi regulēts dīzelis aprīkots ar manuālo kārbu, tad, lai saglabātu pieklājīgu kustības dinamiku, būs jāpārslēdzas biežāk, nekā pierasts. Toties 2,0 litru 165 ZS dīzeļdzinējs un automātiskā pārnesumkārba šim auto piestāv lieliski — tieši tas, kas nepieciešams ģimenes minivenam. Lai arī 10 sekundes līdz 100 km/h nav nekas galvu reibinošs, ikdienas situācijām ar to vajadzētu pietikt. Dzinēja „Start/Stop” sistēma ir standarta aprīkojumā, ļaujot mazliet ieekonomēt degvielu, taču vidējais patēriņš ražotāja solīto 5,2 litru vietā reāli uzrādīja nepilnus 7 litrus uz 100 kilometriem. Dīzeļvariantā pilnam komfortam gribētos vēl labāk izolētu motortelpu un salonu. Otrais degustētais „Opel Zafira Tourer” bija pieejams ar 1,4 litru turbopūtes benzīna dzinēju, kas attīsta 140 zirgspēku jaudu. Pēc manām subjektīvajām sajūtām, šis vieglais 1,4 litru turbomotors komplektā ar sešpakāpju manuālo pārnesumkārbu labāk atbilst jaunā „Zafira” sportiskajai būtībai un tieši šādā versijā kļūst par vērā ņemamu „Ford S-Max” konkurentu. Auto pašmasa ir 1571 kg, 100 km/h no vietas tas sasniedz apmēram 10 sekundēs, bet visos ikdienas režīmos dinamika ir allaž klātesoša. Šādā izpildījumā „Zafira Tourer” pretendē uz „Premium” minivena statusu, tā pasažieri pratīs novērtēt līgano gaitu un salonā valdošo klusumu. Un, galvenais, — šis komfortablais ekspresis skrien kā vējš, uz 100 kilometriem patērējot nieka 7,2 litrus degvielas.

Salīdzinot ar veco modeli „Zafira B”, jaunajam minivenam „Zafira Tourer” gan garenbāze, gan šķērsbāze ir krietni pieaugušas — attiecīgi 2760 mm (+ 57 mm), bet šķērsbāzes — 1584 mm priekšā (+ 96 mm) un 1588 mm aizmugurē (+ 78 mm) —, uzlabojot braukšanas komfortu un dinamisko stabilitāti. „Zafira Tourer” ir ģimenes automobilis, tādēļ „Opel” konstruktori uzsvaru likuši uz komfortu. Priekšējā „McPherson” balstiekārta aizgūta no „Insignia”, bet aizmugurējā tilta konstrukcijā izmantota vērpstieņa un Vata mehānisma kombinācija — tāda pati kā jaunajā „Astra” modelī. Šāda konstrukcija ir vieglāka un kompaktāka par daudzsviru piekari un nodrošina stabilāku braukšanu, mazāku virsbūves šūpošanos un augstu komforta līmeni. Pat braucot lielā ātrumā, „Zafira Tourer” uzvedas kā vieglais automobilis. Tam ir ne tikai lieliska balstiekārta, bet arī patīkams smagums stūrē un laba skaņas izolācija salonā. „Zafira Tourer” ir īsts lielceļu ekspresis, tas skrien kā vējš, taču ar savām solīdajām braukšanas manierēm nepavisam neprovocē agresīvu braukšanu un gluži labi panes mūsu Latvijas ceļa segumu.

„Ford C-Max”

Kopš „Ford” 2003. gadā pārdošanā laida uz tobrīd vēl topošā otrās paaudzes „Focus” platformas būvētu savu pirmo Eiropas kompakto minivenu, aiztecējis ne mazums ūdeņu. Visiem, kas ar to braukuši, „C-Max” paliek atmiņā ar labām gaitas un vadāmības īpašībām. Un kā nu ne, ja auto pamatā ir lieliskā „Focus” šasija. Pirmā „Ford” kompaktvena pilnais nosaukums līdz 2007. gada modernizācijai bija „Focus C-Max”, taču tad tika lemts „Focus” klātbūtni padarīt neuzkrītošu. Taču būtība nav mainījusies, jo arī otrās paaudzes „C-Max” tika būvēts uz jaunās C segmenta platformas, atkal pirmizrādē 2011. gadā apsteidzot trešās paaudzes „Focus”. Kompaktais „Ford C-Max” šobrīd ir mazākais un jaunākais „Ford” piedāvātais minivens, taču pavisam drīz pirmizrādi piedzīvos pavisam jauns modelis — „B-Max”. Tiem, kuriem gribas kompaktu, bet septiņvietīgu minivenu, ir pieejams lielais „Grand C-Max”, kurš ir par 14 cm garāks, un parasto durvju vietā aizmugurējās durvis tam ir bīdāmās — kā „piektajai mazdai”.

Minivens „C-Max” ir spilgts piemērs „Ford” centieniem ar katru jaunu modeli celt zīmola prestižu. „Ford” kinētiskā dizaina attīstība jaunajā „C-Max” ir materializējusies glītā auto ar uzkrītošām un pievilcīgām detaļām. Profilu pat varētu apzīmēt kā skaistu, bet šābrīža aktuālo „Ford” modeļu dizaina seja — platā rallija izmēra dzesēšanas rīkle — mazliet disonē ar ģimeniskam minivenam piemītošo piemīlīgumu. Miglas lukturu ligzdas atvirzītas tālu sānos, padarītas uzkrītošas un vairo izaicinošu izskatu. Atpakaļskata spogulī tas tuvojoties izskatās uzstājīgs un ātrs kā sporta auto, pat prātā neienāktu, ka aiz agresīvi atplestās rīkles slēpjas ģimenisks minivens. Virzienā uz aizmuguri sašaurināti logi un augšup kāpjoša durvju loga apakšmala vairo dinamisko stāju. Agrākos jumta balstos iebūvētos vertikālos aizmugures lukturus ir nomainījuši zemāk novietoti izskatīgāki gaismekļi. Spoguļu korpusos iebūvēts pagriezienu rādītājs jau sen vairs nav tikai „Premium” mašīnu aksesuārs. „Ford C-Max” virsbūves izmēri garums 4380 mm, platums 1828 mm, augstums 1626 mm, riteņu garenbāze 2648 mm. Pēc saviem ārējiem izmēriem „Ford C-Max” ir tuvāks „Zafira Classic”, nekā lielajam „Zafira Tourer”, kura tiešais konkurents ir cits „Ford” modelis — „S-Max”.

Jaunais „Ford” dizains radis turpinājumu arī „C-Max” interjerā. Tie, kam nav sveši jaunākās paaudzes „Fiesta” un „Focus”, „C-Max” salonā jutīsies kā mājās — vadības ierīču izvietojuma arhitektūra ir tāda pati. Sportisks, ap vadītāju apjozts kokpits. Priekšējā paneļa lielākā daļa veidota no patīkami mīkstas porainas plastmasas. Tirkīzzili informācijas displeju cipari un burti sasaucas ar tāda paša krāsojuma spidometra un tahometra bultām. Ar „Fiesta” modeli ieviestais viduskonsoles infocentra vadības pogu noformējums dizainiski atgādina nu jau piemirstus „Nokia” modeļu telefonus. Taču salonā valda teicama ergonomika — visas pogas un kloķi ir pareizajās vietās, nekas nekaitina un lieki nenogurdina. Priekšējās sēdvietās ir pietiekami daudz vietas, turklāt stūres un sēdekļa regulācijas iespējas ļauj bez problēmām atrast ērtu sēdpozīciju ikvienam. Priekšējie sēdekļi ir ar teicamu auguma „satvērienu”, turklāt tie nav pārlieku cieti, bet ir stingri un ar lielisku sānu atbalstu. „C-Max” saista ar interesanto otrās sēdekļu rindas transformāciju risinājumu. Īsumā to var raksturot tā — divatā izcili ērti, trijatā arī ciešami. Aizmugurē tiešām ļoti ērti ir sēdēt diviem, katram atsevišķs beņķis un daudz brīvas vietas apkārt. Kad šos krēslus pabīda pa sliecēm uz priekšu/āru, var atvāzt trešo beņķi vidū. Plašs panorāmas stikla jumts, kas sākas pie priekšā sēdošo pakaušiem, tādēļ visas saulrieta krāsas var baudīt gan tikai aizmugurē sēdošie. Diemžēl sēdekļu bīdīšanas sistēma ierobežo auto funkcionalitāti, jo ar nolocītiem sēdekļiem „Ford C-Max” nepiedāvā iegūt līdzenu grīdu — kā citos kompaktajos minivenos. Bagāžnieka minimālais tilpums ir 432 litri, maksimālais — 1723 litri. 

Benzīna motoram „C-Max” gadījumā ir viens tilpums, bet četras jaudas, tātad faktiski tie ir četri dažādi benzīna motori. Plus trīs jaudu dīzeļi (1,6 TDCi ar 115 ZS, kam seko divlitru TDCi ar 140 vai 163 ZS). Vairums konkurentu tādu dažādību nepiedāvā! Benzīna dzinēju turboversijas aizstāj vecos lielāka tilpuma atmosfēriskos motorus. Tagad ir viens 1,6 l darba tilpums — četri motori: 105 vai 125 ZS bez turbīnas un 150 vai 180 ZS ar turbīnu. „Duratec” benzīna 1,6 l dzinējs zemākajās jaudas versijās tagad aprīkots ar elektronisku degmaisījuma daudzpunktu iesmidzināšanu un maināmu vārstu atvēršanas fāzu sistēmu. „EcoBoost” versijas vēl papildinātas ar zemas inerces turbokompresoru. Tādēļ ir labāki jaudas un vilkmes rādītāji (turbomotors maksimālo griezi sasniedz jau pie 1600 apgr.) pie salīdzinoši zemāka degvielas patēriņa un tīrāki izmeši, bet galvenais — vairāk braukšanas prieka. Dīzeļi un benzīna turbomotori tiek komplektēti ar sešpakāpju manuālo pārnesumkārbu, bet divlitru dīzeli, piemaksājot aptuveni 1000 eiro, var dabūt arī ar robotizētu firmas „Getrag” pārnesumkārbu „PowerShift”, kas konkurē ar slavu iekarojušo „Volkswagen” kārbu „DSG”.

Degustējām īso, piecvietīgo „Ford C-Max Titanium” ar 1,6 l „Ecoboost”, 150 ZS, benzīna dzinēju un 6 pakāpju manuālo pārnesumkārbu. Jau iepriekš zinājām, ka kolēģi žurnālisti šo dzinēju nosaukuši par labāko „downsizing” ēras motoru, kāds līdz šim radīts. Un tiešām 1,6 l „EcoBoost” apvieno divu litru motora temperamentu ar 1,4 motora patēriņu: vidējais degvielas parētiņš ir 6,6 litri/100 km — minivenam tas ir izcils rādītājs. Palīdz arī sešpakāpju pārnesumkārba, kuru nemaz nenākas lietot tik bieži, jo dzinējs izceļas ar apskaužamu elastību visplašākajā apgriezienu diapazonā, tā vilkme jau pie 2000 apgriezieniem līdzinās labākajiem modernajiem dīzeļiem. Auto, kura pašmasa ir 1385 kg, ar šādu dzinēju līdz 100 km/h paātrinās 9,4 sekundēs, bet ikdienas režīmos ar to var braukt pat ļoti dinamiski. Ar 150 ZS pilnīgi pietika, lai izbaudītu „C-Max” piekarei un stūrei atbilstošu asumiņu, liekot kādai pasažierei izsaukties: „Pasaulīt, tas jau ir sporta, nevis ģimenes auto!” 

Braukt ar „C-Max” ir tikpat viegli kā ar „Focus” vai „Fiesta”, varbūt pat vieglāk augstās sēdpozīcijas un plašuma dēļ. Arī vadības ierīces ir līdzīgas. „C-Max” demonstrē tās pašas patīkamās braukšanas īpašības, ar ko ir slavens „Focus” — pārliecinošu stabilitāti un manevrētspēju, jo pamatā ir lieliskā „Focus” šasija. Minivenam jau pēc definīcijas izjūtām ir jābūt nedaudz atšķirīgam no parasta kompakta hečbeka augstāka smaguma centra dēļ. „C-Max” var vēsā mierā, bez panikas izpildīt straujus manevrus un kantēt līkumus tā, kā nevienam citam minivenam pat prātā nenāktu. Vienlaikus „C-Max” nav nogurdinoši ciets, lieliski klausa stūrei un vispār nekādi neatgtādina mikroautobusu. Taču stūres atpakaļreakcijas, izsvarotās piekares cietības un komforta balanss no „C-Max” stūrēšanas ļauj gūt prieku. Lai gan stūrei ir elektriskais pastiprinātājs, tā ir „īsa”, precīza un apveltīta ar pagrieziena leņķim un kustības ātrumam adekvātu reakciju, Jau nelielā ātrumā stūre ir nedaudz smagnēja un auto reaģē uz katru mazāko stūres pagriešanu. Te nav izteiktas priekšpiedziņas sajūtas, jo smalka elektroniska ierīce „Torque Vectoring Control” kompensē griezes momenta ietekmi uz stūri. Piekare salīdzinājumā ar „Focus” šķiet mazliet mīkstāka. Taču ne tādā mērā, lai laupītu azartiskas braukšanas prieku. Turklāt minivenam piestāv zināms gaitas vieglums un līganums, turklāt šī piekare ir gana energoietilpīga pat uz tipiskas grantsceļu trepes. Patīkamu gaisotni salonā nodrošina arī vieglā, klusā gaita un teicamā trokšņu izolācija. Pēc degustācijas secinājām, ka „C-Max” ir minivens, kas paredzēts īstam braukšanas entuziastam, bet nenobriedušu vadītāju tas pat spējīgs provocēt uz agresīvu braukšanu. „Ford C-Max” pieder pie tiem automobiļiem, kurus, beidzoties degustācijai atvēlētajam laikam, bija mazliet žēl atdot. 

Degustācijas secinājumi

Abi mūsu degustācijas dalībnieki nav tiešie konkurenti, lai gan abi divi apdzīvo minivenu segmentu un abiem piemīt vieglā auto cienīgs izmanīgums un parocīga vadāmība, kas apvienota ar pasažieriem maksimāli komfortabliem brauciena apstākļiem. Salīdzinot ar pilnizmēra minivenu „Zafira Tourer”, vidējā izmēra „C-Max” ir krietni kompaktāks. „Zafira” izskatās ne vien lielāks un prestižāks, bet arī efektīgāks auto, toties „C-Max” sniedz vairāk braukšanas prieka. Lieliski, patiešām lieliski, brauc arī „Zafira”, taču fizikas likumus neapmānīsi — jo mazāki ir auto izmēri, jo lielāks ir sportiskas braukšanas azarts... Izvēle atkarīga no tā, cik ietilpīgs auto jums patiesi ir nepieciešams. Nekad neesmu gribējis kļūt par autobusa šoferi, bet man nebūtu nekādu iebildumu, ja „Zafira” vai „C-Max” kļūtu par manu ikdienas auto. Jo zinu, ka no rītiem sēdīšos pie stūres ar prieku, nevis nikni ņurdot, ka atkal jābrauc ar to autobusu...              Kāpēc gan izvēlēties vienkāršu hečbeku, ja ietilpīgs un praktisks minivens sagādā tikpat daudz prieka?  

„Opel Zafira Tourer” plusi: svaigs, futūristisks dizains, elegants interjers, lieliska komforta/vadāmības attiecība; mīnusi: ērti var sasēsties pieci pieauguši braucēji, septiņiem tomēr par mazu.

Tagad „Opel” ir, ko likt pretī „Ford S-Max”: „Zafira Tourer” ir „Opel”, ar ko prieks braukt! Turklāt „Zafira Tourer” tagad pretendē uz „Premium” minivena statusu. Salons izceļas ar akurātu eleganci un maksimālu funkcionalitāti. Kā vairākums mūsdienu kompakto minivenu, tas nav necik kompakts — vairāk kā četrarpus metru garš un ar septiņām sēdvietām. Un, kā jau vairākums kompakto minivenu, trešās rindas pasažieri tomēr sevišķu rīcības brīvību nebauda, tāpēc „Tourer” visupirms jāapskata kā ļoti ērts transporta līdzeklis piecām personām. Ja nepieciešams dinamisks, ietilpīgs un elegants ģimenes auto, „Tourer” noteikti ir apsvēršanas vērts variants. Cena gan nebūs zema. Latvijā šis automobilis maksās, sākot no 14 219 latiem, bet dīzeļdzinēja un automātiskās pārnesumkārbas komplektācija — vismaz 25 tūkstošus eiro.

„Ford C-Max” plusi: braukšanas prieks, plašums salonā, laba cenas/vērtības attiecība; mīnusi: nav tik funkcionāls kā daži konkurenti, aizmugures sēdekļus nevar nolocīt, veidojot līdzenu grīdu.

„C-Max” pamatā ir lieliskā „Focus” šasija, kas ļauj gūt prieku no stūrēšanas. Šī ir automašīna tiem, kam nepieciešams ietilpīgs auto, bet vairāk par visu patīk braukt. Noteikti dinamiskākais auto savā — mazo kompakto minivenu — segmentā. Varētu pat apgalvot, ka braukšana ar „C-Max” izraisa labdabīgu atkarību, tāpat kā braukšana ar „Focus”. Lietošanas izmaksas ir zemas, četriem cilvēkiem vietas netrūkst ne salonā, ne bagāžas nodalījumā, taču piektajam, kurš sēdēs aizmugures sēdeklī pa vidu, pārāk ērti vis nebūs. „Ford C-Max” ir lielisks kompakts ģimenes auto tiem, kuriem patīk braukt un nav nepieciešamība pēc septiņvietīga auto. Uz tiešo konkurentu fona tā cenas ir pievilcīgas. „C-MAX cena sākas no Ls 10470. Degustētā auto ar 1,6 „EcoBoost” dzinēju cena ir Ls 14 500.