Pievienots: 22. septembrī 2009 19:06 | Autors: Līga Stirna, speciāli „Autoinfo | Komentāri: (0)
Statistika vēsta, ka ik gadu Latvijā notiek vairāk nekā 50 000 ceļu satiksmes negadījumu – smagāku, vieglāku, ar vairāk vai mazāk cietušiem automobiļiem. Ikviens negadījums ir problēma, taču – cik liela? To lielā mērā nosaka ne tikai bojājumu raksturs, bet arī paša autovadītāja apzinība. Un šajā gadījumā mēs runājam par apdrošināšanu.
Ceļu satiksmes negadījumi mēdz būt dažādi – sadursme ar citu transportlīdzekli, ar negaidīti uz ceļa uzskrējušu meža dzīvnieku, bez cita transportlīdzekļa iesaistīšanas, pašam kļūdoties un, piemēram, ieslīdot grāvī. Taču visiem tiem vienojošais faktors ir „apskādēts” automobilis, kā arī vēlme un vajadzība to savest kārtībā, jo lielākajai daļai autovadītāju mašīna ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī „darbarīks”.
Kā rīkoties pēc ceļu satiksmes negadījuma, reglamentē Ceļu satiksmes noteikumi (CSN), kuru interpretācija nav pieļaujama. Nav arī atšķirības, kur un kad noticis negadījums – pilsētā, laukos, uz šosejas, uz mazākas nozīmes grants ceļa, dienā vai naktī. CSN skaidri un nepārprotami vēsta: „Ja ceļu satiksmes negadījumā ir cietuši cilvēki vai nodarīti bojājumi trešās personas mantai (par trešās personas mantu nav uzskatāms ceļu satiksmes negadījumā iesaistītais transportlīdzeklis, kura īpašnieks nav transportlīdzekļa vadītājs), kā arī tad, ja transportlīdzekļiem radušies bojājumi, kuru dēļ tie nevar vai tiem aizliegts braukt, transportlīdzekļa vadītājs par ceļu satiksmes negadījumu paziņo policijai un, ja nepieciešams, glābšanas dienestam un tālāk rīkojas pēc to norādījumiem.” (CSN punkts 50.4.)
Taču var arī paveikties, kad ne cilvēki, ne trešās personas manta, ne transportlīdzekļi nav cietuši tā, lai paši nevarētu no notikuma vietas braukt tālāk. Šādiem gadījumiem tiek izmantoti saskaņotie paziņojumi, neizsaucot Ceļu policiju.
Apdrošinātāju pieprasītais darbības plāns savukārt ir šāds – vispirms CSN pieprasītās darbības „uz vietas” – policija vai saskaņotais paziņojums utt. Nākamais solis ir doties pie apdrošinātājiem, un viņu prasības ir: iesniegt pieteikumu par ceļu satiksmes negadījumu, kā arī visus iespējamos ar negadījumu saistītos dokumentus; Ceļu policijas un citu valsts institūciju (izmeklēšanas vai tiesu iestāžu) dokumentus; citus dokumentus, ko pieprasa apdrošinātājs. Attiecībā uz jautājumu, kur novietot cietušo transportlīdzekli līdz remontdarbu uzsākšanai, īpašu prasību nav, taču, lai novērtētu zaudējumu apmērus, apdrošinātājs vai transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs var veikt ekspertīzi, tādēļ transportlīdzekļa īpašnieka pienākums ir trīs dienas no negadījuma brīža saglabāt transportlīdzekli un bojāto mantu tādā stāvoklī kā pēc ceļu satiksmes negadījuma.
Vienu vai abas?
OCTA, kā nosaukums rāda, ir obligāts pasākums, bet KASKO apdrošināšana ir katra paša iniciatīva. Ar OCTA tiek apdrošināta paša atbildība – apdrošināšanas kompānija sedz zaudējumus, ko autovadītājs nodarījis trešajai pusei, bet ne paša „skādi” – piemēram, avārijas gadījumā remonta izmaksas sedz tikai cietušajam, nevis ceļu satiksmes negadījuma izraisītājam. Savukārt KASKO ir uzskatāma par papildu „ekstru”, kas atvieglo dzīvi, jo tā atlīdzina arī tos zaudējumus, kuri nodarīti polises īpašniekam.
Protams, izdevīgāk ir iegādāties „komplektu” – gan OCTA, gan KASKO apdrošināšanu, taču šodien OCTA cenas ir krietni cēlušās un ne visi varbūt var atļauties abas polises, lai gan tādā gadījumā ir jautājums – cik vērts ir katra sirdsmiers, jo dzīve ar domu – man jau nekad nekas nenotiks! – ir diezgan nedroša...
Apdrošināšanas prēmijas apjomu nosaka vairāki faktori: apdrošināšanas termiņš, transportlīdzekļa tips, pilna masa, reģistrācijas vieta, transportlīdzekļa izmantošanas veids, īpašnieka juridiskais statuss, vadītāja braukšanas vēsture („Bonus-malus” klase).
„Bonus-malus” klase ir svarīgs jaunievedums, kad paša autovadītāja „uzvedība” nosaka OCTA polises cenu. Apdrošinātāji par katru gadījumu nosūta informāciju uz Latvijas Apdrošināšanas biroju, kur apstrādā visus datus un rediģē katra autobraucēja „Bonus-malus” klasi, tādā veidā tiek pelnīti vai zaudēti bonusa punkti, kas nosaka OCTA cenu. Ja gada laikā nav bijusi neviena apdrošināšanas izmaksa, nāk klāt viens bonusa punkts. Pavisam prātīgiem un uzmanīgiem autovadītājiem nu jau varētu būt 17. vai 18. klase.
Savukārt KASKO cenu nosaka katrs apdrošinātājs atsevišķi, ievērojot savu statistiku – ja kāds ir salīdzinoši „neizdevīgs” klients, kam bieži jāizmaksā kompensācijas, nākamajā apdrošināšanas periodā prēmija viņam var tikt aprēķināta lielāka. Tā kā jebkurā gadījumā prātīga braukšana atmaksājas!
Ar kādu bojājumu nav vērts vērsties pie apdrošinātāja?
Otrs no diezgan drošiem atteikuma gadījumiem attiecas uz detaļām ar dabisko nodilums. Gadās, ka pirms ikgadējās tehniskās apskates klients atbrauc pie apdrošinātāja un saka – iebraucu bedrē, tagad pēc sitiena viss grab un klab, beigti gultņi, amortizatori, stūres pirksti, sviras, bet man viss bija kārtībā, jo nupat servisā pirms apskates visu salaboju. Taču ir zināms, kādai jābūt sitiena slodzei, lai izjuktu jaunas piekares detaļas! Protams, ja sitiens ir bijis tāds, ka amortizators nav izturējis, diskā izsists robs un riepa „lupatās”, tas ir apdrošināšanas gadījums, bet apgalvojums – man tagad grab – diez vai „ies cauri”. Reizēm gadās, ka apdrošinātājam uzrāda vecus bojājumus, bet eksperts taču redz, ka tas jau ir ar rūsu pārklājies.
Apdrošinātāji atzīst, ka lielākā klientu problēma ir tā, ka viņi neizlasa līgumu, un tad, piesakot gadījumu, izrādās, ka klients nav izpildījis savas saistības un apdrošinātājiem ir visas tiesības atteikt. Ir kompānijas, kas izveidojušas savas „riska grupas” un tā arī godīgi pasaka – 18 gadus vecs puisis ar „BMW” polisi pie viņiem nevar iegādāties. Kāpēc? Mums nav līguma jums. Apdrošinātāji jau zina, ka šī riska grupa radīs problēmas.
Speciālisti norāda, ka apdrošināšanas kompānijas ir dažādas, ar atšķirīgu attieksmi pret klientu – vienām svarīgāk ir uzturēt kompānijas prestižu un vārdu, bet citas apzināti iekļauj savos līgumos „zemūdens akmeņus”, kas nekad, protams, nav izdevīgi klientam – to pašu, kas līgumā rakstīts maziem burtiņiem un ko visbiežāk klients neizlasa. Ar saskaņotajiem paziņojumiem arī ir jābūt uzmanīgiem – ir dažas apdrošināšanas kompānijas, kas kompensāciju par negadījumu neizmaksā bez policijas protokola. Šādos gadījumos labs palīgs ir brokeris. Padomju laiku „komplektam” – savs frizieris, ārsts un šuvējs – šodien jāpievieno arī apdrošināšanas brokeris. Labs brokeris ir tāds, kurš palīdzēs izvēlēties labāko piedāvājumu, tāds, kuram tu vari piezvanīt kaut vai deviņos vakarā un viņš pieteiks apdrošināšanas gadījumu, utt. Labam brokerim ir jābūt kā mammai, kas izskaidro visu līdz pēdējam sīkumam, lai klients konkrēti zinātu, kas viņam pienākas un kas – ne. Līdzīgi kā apdrošināšanas eksperti arī brokeri ir apdrošināšanas kompāniju štata darbinieki, bet ir arī neatkarīgas firmas, kas piedāvā brokeru pakalpojumus.
Remontēt pašam?
KASKO gadījumā apdrošinātājs var pieprasīt pārliecināties, cik kvalitatīvs bijis remonts un vai tas vispār bijis, bet OCTA gadījumos tas netiek prasīts, līdz ar to it kā nav svarīgi, kur auto tiek remontēts – autorizētā dīleru servisā vai garāžā pie kaimiņa, galvenais – lai transportlīdzeklis pēc tam ir tādā pašā kārtībā, kādā bija pirms negadījuma. Viens no lielākajiem „garāžiņu” remonta trūkumiem ir garantijas trūkums – atbrauc cilvēks, un jautā: cik maksās nokrāsot spārnu. 60 latu! Ārprāts, tā jau domāju, tie nagu maucēji servisos prasa Ls 100–150! Kur problēma ar krāsošanu pa lēto? „Garāžiņas” meistars nerēķina sava laika cenu, garantija netiek dota, materiāli – visbiežāk – vislētākie pieejamie. Ir labi krāsotāji arī „garāžiņās”, bet pie viņa nevar atbraukt pēc gada ar pretenziju, ka laka lobās...
Komentāri: