"AutoInfo" degustācijā šoreiz piedāvājam vēl rudens pusē izmēģināto klases jaunpienācēju „Hyundai ix35”, kuram pretī liekam vienu no pēdējo gadu tirgus līderiem „Honda CR-V”.

 

Man patīk ziema, man patīk Rīga, man patīk braukt ar sportisku auto. Bet visas šīs trīs lietas nav savienojamas! Jo ziemas apstākļos Rīgā galveno ielu brauktuves tiek nevis tīrītas, bet iesālītas, sniegu pārvēršot par ķepīgu, slidenu šļuru, kas no garām un pretī braucošo automašīnu riteņiem lido tava auto logos, bet uz braucamās daļas bieži vien mētājas akmens cieti ledus kluči, ko atstājuši smagie automobiļi. Pārdaugavas mazās ieliņas netiek tīrītas vispār, un braucējiem abos virzienos ir jācenšas izmainīties pa vienu iebrauktu špūri... Sētnieki sniega kaudzes no ietves sastumj uz brauktuves, vietām pat uz pusi samazinot tās izmantojamo platību un padarot neiespējamu auto noparkošanu ielas malā. Nu kurš gan labprātīgi sūtīs šādā ellē savu kopto un loloto personīgo vieglo autiņu, riskējot ne tikai ar sāls izraisīto koroziju, bet arī ar nolauztiem spoileriem un bieži vien pat vēl nopietnākiem bojājumiem. Un šādos apstākļos labākās zāles pret depresiju ir paaugstināts klīrenss un pilnpiedziņa, līdz ar to pilsētas jeb parketa džipi simtprocentīgi attaisno savu eksistenci! Degustācijā šoreiz piedāvājam vēl rudens pusē izmēģināto klases jaunpienācēju „Hyundai ix35”, kuram pretī liekam vienu no pēdējo gadu tirgus līderiem „Honda CR-V”.

„Hyundai ix35”: elegantais Misters Ikss

„Tuksonu zini? — Nemaz nav līdzīgs!” Tieši ar šādiem vārdiem, atceroties vecu latgaļu anekdoti, mēs atbildējām uz kāda ziņkārīgā jautājumu — kāds īsti ir jaunais „Hyundai” krosovera modelis „ix35”. Un tā ir balta patiesība. Jo „Hyundai ix35” viss ir jauns — dizains, motori un raksturs. Tāpēc ir grūti noticēt, ka „Hyundai ix35” aizstāj novecojušo modeli „Tucson”, četrstūraino, neizteiksmīgo, taču milzu skaitā pārdoto kompakto parketnieku. Velti ir meklēt jebkādu līdzību, „Hyundai ix35” pēc visām sajūtām ir klasi augstāks auto. Salīdzinot ar „Tucson”, „ix35” ir krietni lielāks un solīdāks — garāks, platāks un zemāks attiecīgi par 85 mm, 20 mm un 20 mm, savukārt garenbāze ir palielināta par 10 mm un sasniedz 2640 mm. Jebkurā gadījumā, „ix35” ir dinamisks un pamanāms krosovers. Izskatās lielāks un prestižāks, nekā ir patiesībā. Uzbrūkošais dizains neļauj uztvert automašīnas izmērus. Atceroties „Tucson”, daudzi mēģina „ix35” salīdzināt ar „Nissan Qashqai”. Taču „ix35” pēc ārējiem izmēriem (garums 4410 mm, platums 1820 mm, augstums 1660 mm, riteņu bāze 2640 mm, klīrenss 170 mm), salīdzinot ar kaškaju, ir krietni lielāks — par 79 mm garāks un 37 mm platāks, kā arī par 45 mm augstāks un ar 10 mm garāku riteņu bāzi.

Arvien mazāk ļaužu vairs atceras „Accent”, „Lantra” un citus automobiļus ar ovāla ziepju trauka dizainu, ko uz ielas vispār neievēroja. Izmainījies gan pašu automobiļu, gan preču zīmes imidžs. Korejiešu auto ir nonākuši līdz dizainam, kas labi iekļaujas modernu Eiropas automobiļu kontekstā un ir pat vairāk nekā tīkams. Pirmais „Hyundai” ar jaunās paaudzes dizainu bija kompaktnieks „i30”, kas pārsteidza ar vāciski akurātām detaļām, taču uz ielas ar skatienu to pavada retais. Toties uz „ix35” atskatās, jo jaunais dizaina stils pievelk kā magnēts. Jaunā veiksmes formula — „ix35” ir projektēts un izstrādāts Eiropā. Dizaina koncepcija, kas 2009. gadā tika demonstrēta konceptauto „ix-onic”, apvieno trīs īpašības: izsmalcinātību, pārliecību un dinamismu. Kādam „ix35” āriene varbūt pat šķitīs pārlieku kliedzoša. Izskatā netrūkst spraiguma un džiperīgas uzstājības. Attēlos „ix35” dizains izskatās aizdomīgi līdzīgs „Ford Kuga”, taču patiesībā tā nemaz nav. Augstā durvju līnija padara „ix35” masīvu un viengabalainu. Dinamiskais siluets ar izteiksmīgajām plūdlīnijām pat miera stāvoklī it kā pastāvīgi atrodas kustībā. Vēl mazliet, un „ix35” varētu tikt uzņemts neoficiālajā SUC („Sport Utility Coupe”) klubiņā pie „Murano” un „CX-7”. Kādam degustācijas laikā sastaptam interesentam šis „ix35” dizains likās pat „leksīgs” — gandrīz kā „Lexus”, bet par krietni mazāku naudu... Tāpēc arī degustēto auto nodēvējām par Misteru Iksu.

Salons ar stila pašapziņu ir savaldīgi skaists. Mērķis — radīt luksusa gaisotni. Izskatās smalki, taču plastmasas ir cietas. Oriģināla izskata instrumentu panelis ar iedziļinātiem „Optitron” pulksteņiem iekārtots pa savam — ar digitāliem degvielas un dzesēšanas šķidruma temperatūras rādītājiem tieši lielo ciparnīcu vidučos. Ne pārāk uzskatāmi, toties moderni. Pārējais panelis izlocīts vairākās plaknēs un izgaismots ar spilgti zilu gaismu, kas „Hyundai” pircējiem laikam joprojām ļoti patīk. Viss salikts savās vietās un atrodas pa rokai. „Hyundai” atļāvies arī mazu dīvainību zviedru stilā — bezkontakta aizdedzes slēdzenes ligzda atrodas nevis panelī kā gandrīz visiem citiem automobiļiem, bet gan kastītē starp sēdekļiem. Taču breloku var vispār neizvilkt no kabatas, tādēļ šāds risinājums vadītāju lieki neapgrūtina. „Premium” komplektācijā sēdekļi apšūti ar glītu brūnu ādas imitāciju. Vadītāja sēdeklim un stūrei varbūt prasītos nedaudz plašāks regulēšanas diapazons. Iespējams, ka manuālās kārbas svira ne visai iederas „Premium” komplektācijā ar brūnas ādas imitācijas sēdekļiem un panorāmas stikla lūku, kas ir papildaprīkojums. Mūziku te var klausīties piecos veidos: radio, CD, „mp3” formātos, kā arī pieslēdzot „iPod” vai USB. Salonā ir krietni vairāk rūmes nekā „Nissan” kaškajā. Otrās rindas sēdekļus var pilnībā nolocīt, sadalot proporcijā 60/40, tādā veidā elastīgi palielinot bagāžas nodalījumu. Virsbūves formas dēļ „ix35” ir grūtāk kontrolēt notiekošo auto aizmugurē — šaurie logi ierobežo redzamību. Toties sānskata spoguļi ir ne vien glīti, bet arī sniedz labu pārredzamību. Patīkami pārsteidz aprīkojuma līmenis. Jau standarta variantā „ix35” ir aprīkots ar pirmās un otrās rindas sēdekļu apsildi, jumta reliņiem, vieglmetāla diskiem, elektrisko paketi, kā arī USB pieslēgvietu. Savukārt piemaksājot 600 eiro par „Style” līmeni, iegūsiet kruīza kontroli, klimata kontroli un lietus sensoru. Trešais un augstākais līmenis ir „Premium”, kurā ir iekļauts ādas salons, parkošanās sensori un citi labumi, ja vien piemaksāsit 1600 eiro.

Dzinēju gamma „Hyundai ix35” — divlitru (163 ZS) benzīna motors un tāda paša tilpuma dīzelis, kam gan ir divas jaudas versijas — 136 un 184 ZS. „Niknais” dīzelis pieejams tikai ar automātisko pārnesumkārbu, bet benzīnnieks pēc izvēles — vai nu ar manuālo, vai automātu. Degustācijā braucam ar 2.0 DSL dīzeļdzinēju (136 ZS) un 6 pakāpju manuālo kārbu. Nospiežam pogu „Start”, un salonā atskan stipri klusināta dīzeļa rūkoņa. Pārnesumkārbas kulise nav īpaši kompakta, taču pārpratumi ar slēgšanos negadījās un kārbas darbība vērtējama kā visnotaļ pieņemama. Diezgan īss pirmais pārnesums, bet ne līdz tādai galējībai kā „Dacia Duster”. Dzinējam ir teicama vilkme, tas spējīgs vinnēt visus krustojumu startus un saglabāt elastību plašā apgriezienu diapazonā, taču vidējais patēriņš mums svārstījās 7—8 litru robežās. Ražotāja uzrādītos 5,7 litros varbūt izdotos iekļauties, tikai ļoti ekonomiski braucot. Kā jau tagad modē, manuāla kārba komplektā ar borta elektroniku mudina uz taupīgu braukšanu. Pie aptuveni 1700 apgriezieniem, kad ātrums ir knapi virs 60 km/h, bultiņa panelī jau signalizē, ka jāslēdzas uz 6. pārnesumu. Misters Ikss braucienā spēj radīt liela auto sajūtu. Uz gluda asfalta brauc kā miera osta, šūpojas mīksti, pat nedaudz amerikāniski. Piekare ir patīkama, un tas liek izvairīties no enerģiskas līkumu izzīmēšanas un puiciskas zīmēšanās. Taču šī komfortablā piekare nemaz nav sajūsmā par Latvijas ceļa asfaltu. Nē, tā nav caursitama asfalta bedrēs, taču atbalss no visiem ielāpiem un negludumiem tomēr sasniedz auto virsbūvi. Un salāpītajās Rīgas ielās „Hyundai ix35” pazaudē patīkamo gaitas komfortu un ripo nedaudz nervozi. Vadāmība nu jau ir gandrīz labāko konkurentu līmenī, taču saglabājusi korejiešiem tipisko anonimitātes piegaršu. Vieglā stūre nodrošina papildu komfortu pilsētas šaurībā un vieglā „ofroudā”, taču šosejas režīmos stūri prasītos nedaudz smagāku. Tā varēja būt „īsāka” (3,1 apgrieziens no atdures līdz atdurei), tad arī vadāmība būtu izjustāka. Šajā komponentā priekšroku dodam hondai. Mūsu „Hyundai ix35” aprīkots ar visu riteņu piedziņu, kādu var atrast arī „Santa Fe”. Te nekāda SUV kabīnēs pierastā ripuļa blakus ātrumpārslēgam nav, tātad pilnpiedziņa, kuras pieslēgšana atstāta elektronikas ziņā, un nav arī iespējas sabloķēt starpasu sajūgu. Tomēr citā komplektācijā arī „ix35” ir iespēja zemākos ātrumos sabloķēt asis, tā iegūstot pastāvīgu visu riteņu piedziņu. Par spīti 17 cm klīrensam un iespējai sabloķēt starpasu sajūgu, „ix35” īpašniekiem labāk nevajadzētu iedomāties, ka brauc ar īstu apvidus auto...

„Honda CR-V”: tirgus līderis kļuvis vēl labāks

„Honda CR-V” neapšaubāmi ir viens no veiksmīgākajiem japāņu ražotajiem modeļiem. Daudzās pasaules valstīs „CR-V” ir populārākais un visvairāk pirktais auto no visa „Honda” modeļu klāsta. Arī Latvijā „Honda CR-V” ir viens no visvairāk pirktajiem modeļiem apvidus auto klasē. „Honda” modelis „CR-V” jau kopš 1996. gada bijis dižpārdoklis, tomēr tas nav spējis šai japāņu preču zīmei radīt nopietnu apvidnieku ražotāja tēlu. „CR-V” pārsvarā vienmēr ticis uzskatīts par tādu maigu pilsētas dāmu džipiņu. Šis modelis jau sen apstiprinājis atziņu, ka apvidniekam, lai kļūtu par tirgus līderi, nav jābūt apveltītam ar bezceļnieka spējām. Pirmās paaudzes „CR-V” ar savu svaigo dizainu patika visiem, otrās paaudzes modelim pietrūka dizaina odziņas, lai gan braukšanas sajūtu ziņā uz cieta seguma tas bija soli priekšā tuvākajiem sāncenšiem. Tieši „CR-V” otrā paaudze kļuva par visvairāk pārdoto SUV Ziemeļvalstīs. Attīstot „CR-V” trešo paaudzi, „Honda” prioritātes bija vēl vairāk uzlabot sniegumu uz ceļa, dinamiku un ekonomiju, kā arī radikāli modernizēt dizainu, vispārīgi tuvināties vieglo auto labākajiem standartiem. Tagad „CR-V” patiesībā nemaz neizskatās pēc parketnieka, drīzāk pēc apjomīga universāļa vai prestiža minivena, lai gan dizainā netrūkst arī sīku dīvainību: savādā priekšējā grila konfigurācija, īpatnēji nolaidenais aizmugurējais sānu loga stikliņš... Ar saviem ārējiem izmēriem — garumu 4570 mm, platumu 1820 mm, augstumu 1675 mm un riteņu bāzi 2630 mm, „CR-V” jau faktiski pārsniedz kompakto krosoveru jeb kaškaja klases robežas. Salīdzinot ar konkurentu „Hyundai ix35”, „Honda CR-V” ir par 160 mm garāks, tikpat plats (1820 mm), par 5 mm augstāks, bet riteņu bāze tam ir par 10 mm īsāka, tāpat klīrenss par 5 mm zemāks.



Ar ko īsti atšķiras 2010. gadā atjaunotais „Honda CR-V”? Modernizēts eksterjers un interjers, pilnveidots aprīkojuma klāsts un bagātīga papildaprīkojuma izvēle, tagad „CR-V” ir jauns, vēl jaudīgāks, ekonomiskāks un tīrāks dīzeļa dzinējs ar automātisko pārnesumkārbu, atbilstoši „Euro-5” prasībām, un riepu spiediena kontroles sistēmu. Salonā pieejama moderna „Alkantaras”/ādas sēdekļu apdare, parādījies multifunkcionāls displejs un pārnesuma pārslēgšanas indikators (tikai MT), ir arī melomāniem šodien tik nepieciešamā USB ieeja. Tie arī visi jaunumi, tādēļ nav jākaunas, ja 2010. gada modeli nevarēsiet atšķirt no vecāka. Taču mūsu degustētais auto, aprīkots ar rūpnīcas tūninga komplektu, no ārpuses izskatās solīds par „Mercedes”, īpaši tad, ja ir melnā krāsā. „CR-V” salons nav būtiski mainījies un, salīdzinot ar jaunākajiem konkurentiem, izskatās diezgan ikdienišķs. Paneļa apdares plastmasas lielākoties ir cietas, taču viss izskatās izturīgs un ilgtspējīgs. Visi „CR-V” vadības rīki un slēdži ir parocīgi un saprotami. Plašs stūres rata un sēdekļa regulējumu diapazons ļauj ērti iekārtoties pie stūres ikvienam. Sēdpozīcija augsta un stāva. Vienīgi stūres kolonna regulējama tikai augstumā. Automātiskās kārbas svira izaug no paneļa tieši pa rokai, taču „Drive” pozīcija nav pašā apakšā, tur vēl ir divi lēnie robi, kas paredzēti smagākiem ceļa apstākļiem, tādēļ, liekot „Drive” pozīcijā, nākas skatīties instrumentu panelī, vai iedegas zaļš burtiņš „D”. Vizuāli šajā paneļa arhitektūrā labāk iederētos manuālās kārbas pārslēdzējs. Salonā valda gandrīz pilnīgs klusums, benzīnmotoru nedzird, nav arī rites trokšņa uz asfalta. Vadītājam ceļa pārredzamība ir laba, taču skatu uz aizmuguri nedaudz traucē masīvi jumta balsti. Salonā ir daudz vietas pasažieriem, Līdzena grīda un plaša vieta galvai un kājām „CR-V” padara par praktisku ģimenes auto. Iekāpšana un bagāžas novietošana ir ērta, parocīgās formas kravas nodalījums ir viens no lielākajiem klasē. Izņemams panelis ļauj veidot divdaļīgu bagāžas nodalījuma grīdu. Papildu telpu var iegūt, pārbīdot vai nolokot aizmugurējos sēdekļus. Bāzes versijā „Comfort” ir elektriski regulējami logi, gaisa kondicionētājs un radio vadība uz stūres. „Elegance” komplektācija papildus piedāvā vieglmetāla diskus un divzonu klimata kontroli. Dārgākā „Executive” versijā ir iekļauts elektriski regulējams vadītāja sēdeklis, salona ādas apdare, distances sensori priekšā un aizmugurē, atpakaļskata kamera un navigācijas iekārta.

„CR-V” pieejams gan dīzeļa, gan benzīna dzinējs. Abi dzinēji standarta komplektācijā ir savienoti ar sešpakāpju manuālo pārnesumkārbu. Mums degustācijai bija piešķirts divlitru benzīnnieks ar automātu. 150 ZS 2,0 litru benzīna dzinējs ir atsaucīgs — kaut arī vidējā apgriezienu diapazonā tam nav tik daudz vilces, tas ir pietiekami spējīgs, darbojas gludi un klusi. Versijas ar benzīna dzinēju par papildu samaksu var komplektēt ar piecpakāpju automātisko pārnesumkārbu, kas darbojas nemanāmi, taču brīžiem ir gausa, pārslēdzoties uz zemāku pārnesumu. Benzīna dzinējs uzrāda labu degvielas ekonomiju, vidējais patēriņš 8,4 l/100km. Bet tieši braukšanas ziņā „CR-V” vismazāk līdzinās džipam, drīzāk — vieglajam vidējās klases universālim, kaut gan ne katrs universālis arī uz cieta seguma spētu turēt tam līdzi. Piekare lutina ar apbrīnojamu fleksibilitāti, kas ļauj pārdroši mesties virāžās, ne brīdi neizjūtot diskomfortu par auto sānsverēm vai vadāmību, ar parketniekiem agrāk neviens tā nebrauca. „CR-V” ir viegli un patīkami vadīt. Visas vadības ierīces strādā ar labi ieeļļota mehānisma precizitāti un reaģē momentāni — informatīvi pedāļi, viegls ātrumpārslēgs, precīza stūre. Elektroniski kontrolētā pilnpiedziņa pieslēdzas tikai tad, kad pati to uzskata par nepieciešamu, un vadītājs, visticamāk, to nemaz nejutīs. „CR-V” ir vairāk paredzēts braukšanai pa ceļu, nevis bezceļos, tāpēc galvenokārt izmanto priekšējo riteņu piedziņu. Izveicīgs, ņemot vērā, ka ir krosovers, taču gaita var būt pacieta. Uz ceļa segumu gaita lielākoties ir ērta, lai gan nav tik mīksta kā, piemēram, „Nissan X-trail”, nerunājot nemaz par „Dacia Duster”. „CR-V” tagad ir īsta ielas mašīna, kurā nekad nejutīsieties kā pie kravas auto stūres, taču pat ar sniegu aizputinātā ceļa posmā tas nepievils. Protams, ja nopietni domājat par ekstrēmiem bezceļu pārbaudījumiem, „CR-V” nebūs vēlamo modeļu saraksta augšgalā, bet vidusmēra džipu pircējs jeb „softrouderis” brauks tikai pa cietu ceļa segumu un nekad neiebrauks neceļos tālāk, kā to spētu parasts vieglais auto, un šādam pircējam „CR-V”, iespējams, būs labākā izvēle. Tiesa, ja džiperīgi agresīvu izskatu uzskatāt par priekšrocību, „CR-V” arī nebūs vēlmju iemiesojums. „CR-V” nav starp efektīgākajiem mačo stila džipiem, bet tas vairs nav tikai iepirkumu ratiņi bagātām kundzītēm, tagad „CR-V” ir nopietns un praktisks ģimenes auto ar plašu un komfortablu salonu, tas ir viegli vadāms, brauc adekvāti un nav pārāk rijīgs. Laba izvēle braukšanas entuziastam ar praktiskām vajadzībām.

Degustācijas secinājumi

Divi konkurenti, kas pirmajā brīdī liekas tik dažādi. Dizains katram no šiem auto ir individuāls. Katram citāds siluets ar atšķirīgu priekšdaļas noformējumu, atšķirīgām sānu līnijām, atšķirīgu aizmuguri un pat atšķirīgām sānskata spoguļu formām. Katram savs salona noformējuma risinājums. „Hyundai” laidenāka aizmugures jumta un strauji sašaurinātu kupejas tipa aizmugures lodziņu dēļ izskatās dinamiskāks. Varbūt tādēļ sportiskāks un smalkāk veidots. Savukārt, „Honda” krosovers ir padevies vizuāli druknāks, ar spēkpilnāku augumu, no kura izstaro vairāk prestiža.

„Hyundai ix35”

Plusi: stilīgs dizains un interjers, laba cenas/vērtības attiecība.

Mīnusi: salīdzinoši neliels bagāžnieks, ierobežota pārskatāmība uz aizmuguri.

Dizains atšķirībā no iepriekšējās paaudzes nu ir korejiešu krosoveru stiprais trumpis. Jaunais „Hyundai ix35” ir cienījams jauno laiku krosovers, kas vairs neuzrunā tikai ar cenu, bet runā ar kugām, tiguaniem un „CR-V” kā līdzīgs ar līdzīgu. Degustācijas braucienā spēj radīt liela auto sajūtu, un aizmirstas, ka „ix35” ir mazākais brālis no „Hyundai” apvidnieku saimes, kurā ietilpst arī „Santa Fe” un „ix55”. Vadāmība un gaitas komforts vēl mazdrusciņ atpaliek no klases līderiem, bet šim auto ir citi trumpji. „Hyundai ix35” piedāvā kārdinošu kombināciju — elegantu apvidus kupejas izskatu un minivena praktiskumu gandrīz vai par parasta kompakta hečbeka cenu! „Hyundai ix35” sākumcena priekšpiedziņas modelim ar 1,6 litru benzīna dzinēju un 6 pakāpju manuālo ātrumkārbu ir Ls 13 347, savukārt „Hyundai ix35” dārgākais modelis ar 2,0 DSL dīzeli, automātu un pilnpiedziņu maksā Ls 20 522.

„Honda CR-V”

Plusi: komforts, vadāmība, plašums salonā

Mīnusi: lēts interjera noformējums, ierobežotas bezceļa spējas

„Honda CR-V” nav starp izskatīgākajiem krosoveriem, skaistumā ar „Mazda CX-7” vai „Ford Kuga” tas nevar mēroties, šajā elementā atpaliek arī no „Hyundai ix35”, taču kā praktisks ģimenes transports „CR-V” Latvijas skarbajos apstākļos ir gandrīz perfekts. Praktisks un ietilpīgs salons, pilnpiedziņa un salīdzinoši ekonomiski dzinēji jau ir spēcīgi argumenti, taču „CR-V” tam piedevās dod negaidītu bonusu — braukšanas prieku, ko sniedz viens no labākajiem braukšanas īpašību komplektiem savā klasē. Ar šo auto vajadzētu būt apmierinātam gan braukšanas entuziastam, gan latvietim praktiskajam. Jautājums tikai: vai kādam no viņiem šodien ir nauda šā auto iegādei? „Honda CR-V” sākumcena pilnpiedziņas modelim ar 2,0 litru benzīna dzinēju un 6 pakāpju manuālo ātrumkārbu ir Ls 17 270, bet dārgākais modelis ar 2,2 i-DTEC dīzeli un 5 pakāpju automātisko ātrumkārbu maksā Ls 24 410.



"AI 164.2011.3"