Kāda būtu F-1 vēsture, ja kopš 1950. gada pilotu rezultātus čempionātā noteiktu pēc pašreiz spēkā esošās sistēmas, kad par čempionu kļūst pilots, kurš izcīnījis visvairāk uzvaru sezonā?

Katrā F-1 sezonā piloti cīnās par pasaules čempiona titulu, bet komandas — par Konstruktoru kausu. Vairāk nekā 60 gadu ilgajā F-1 vēsturē izmantotas dažādas punktu skaitīšanas sistēmas, kuras mainījušās gadu gaitā. Aptuveni 20 gadus, jau kopš septiņdesmitajiem, katrās sacensībās punktus guva tikai seši piloti, kuri pirmie sasniedza finišu, turklāt punktu sadalījums bija šāds: 9—6—4—3—2—1. F-1 jau no laika gala viena no panākumu atslēgām bijusi stabilitāte, un visbiežāk par čempionu kļuvis pilots, kurš varbūt nav guvis visvairāk uzvaru sezonā, toties stabili vācis punktus katrās sacensībās. Spilgtākais piemērs tam ir 1982. gada čempions „lidojošais soms” Keke Rosbergs, kurš ieguva titulu, vinnējot tikai vienās sezonas sacīkstēs.

Kopš 90. gadiem pilots, kurš finišu sasniedza pirmais, par to saņēma desmit punktus, bet otrās vietas ieguvējs savā īpašumā ieguva tikai par diviem punktiem mazāk. Tā kā labākajās komandās pilotu galvenais uzdevums ir cīnīties par čempiona titulu, nevis sasniegumiem atsevišķos posmos, tikai retu reizi publikai izdevās vērot saspringtu cīņu katrās sacīkstēs līdz pat finišam. Šis apstāklis, kā arī viena pilota dominēšana — Mihaēls Šumahers ar „Scuderia Ferrari” izcīnīja piecus čempiona titulus (2000.—2004. g.) un sešus Konstruktoru kausus pēc kārtas (1999.—2004. g.) — neveicināja F-1 popularitātes pieaugumu. Bija nepieciešams kaut ko darīt, lai glābtu lejupejošos popularitātes reitingus, un Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) izstrādāja plānu par tā sauktās medaļu sistēmas ieviešanu F-1, lai motivētu pilotus censties „izraut” pirmo vietu kaut vai pēdējā aplī, jo kopvērtējumā pasaules čempions tiktu noskaidrots pēc zelta medaļu skaita atsevišķos posmos. Tikai sākot no 2009. gada sezonas, par F-1 čempionu kļūst pilots, kurš izcīnījis visvairāk uzvaru, bet — ja vairāki braucēji izcīna vienādu uzvaru skaitu, čempionu nosaka pēc izcīnītajiem punktiem.

Taču FIA neapmierinājās tikai ar „medaļu sistēmas” ieviešanu, tā ķērās arī pie F-1 vēstures pārrēķināšanas. Starptautiskās Automobiļu federācijas nolīgtie statistiķi to ir izdarījuši, un līdzjutējiem sniegts spilgts priekšstats par to, kā sešdesmit gadu laikā būtu veidojusies F-1 vēsture, ja jau kopš 1950. gada Lielbritānijas GP izcīņas braucēji necīnītos par punktiem, bet gan par zelta, sudraba un bronzas medaļām. Rezultātā 13 F-1 sezonās par čempionu būtu kronēts cits pilots, turklāt trīs no viņiem pie čempiona tituliem nav tikuši ne reizi. Līdz ar to uzskatāms, ka federācija par F-1 pasaules čempioniem neoficiāli pasludinājusi arī Stirlingu Mosu, Didjē Pironī un Felipi Masu.

Vismazāk pazīstamais „jaunais čempions” ir „Ferrari” pilots Didjē Pironī. Pasaules čempionātā francūzis pavadīja tikai nepilnas piecas sezonas (1978.—1982. g.) un 72 sacīkstes, izcīnot trīs uzvaras un 13 reižu kāpjot uz goda pjedestāla. 1982. gada čempionātā uzvaras izcīnīja 11 dažādi braucēji un tikai divi no viņiem uzvarēja divreiz. Lielākais titula pretendents „Ferrari” komandas līderis Žils Vilenēvs gāja bojā traģiskā avārijā Beļģijas GP kvalifikācijas braucienā.



Pēdējos piecos posmos nestartēja arī Didjē Pironī, jo Vācijas GP kvalifikācijā, tobrīd būdams čempionāta līderis ar 39 punktu pārsvaru, smagi avarēja un bija spiests beigt daudzsološo karjeru F-1. Par spīti tam, ka 1982. gadā „Ferrari” sarkanie turbobolīdi bija ātrāki par visiem, par F-1 pasaules čempionu ar tikai vienu GP uzvaru kļuva soms Keke Rosbergs no „Williams” komandas. Pironī, atpaliekot par pieciem punktiem, ierindojās otrajā vietā. Pēc medaļu sistēmas pirmais F-1 čempions Francijai būtu Didjē Pironī, nevis Alēns Prosts. Didjē Pironi tā arī nekad neuzzināja par savu neoficiālo pasaules čempiona titulu, jo viņa dzīve traģiski aprāvās negadījumā okeāna ātrumlaivu sacīkstēs 1987. gada 23. augustā.



Vai pēc rezultātu pārrēķināšanas iespējams spriest par „īstajiem” čempioniem, tas lai paliek katra paša ziņā, taču dižākās F-1 leģendas Alēns Prosts, Airtons Senna un Naidžels Mansels beigās nebūtu neko zaudējuši, bet tikai ieguvuši! Alēns Prosts par čempionu būtu kļuvis piecas, nevis četras reizes. Tostarp viņam būtu trīs tituli, kas iegūti pēc kārtas laikposmā no 1983. līdz 1985. gadam. Airtons Senna būtu pieveicis Prostu slavenajā 1989. gada divkaujā un no 1988. līdz 1991. gadam ieguvis četrus titulus pēc kārtas. Naidžels Mansels būtu uzvarējis ne tikai 1992. gadā, bet arī 1986. un 1987. gada sezonā. Turpretī cits stāsts ir par Nikiju Laudu un Nelsonu Pikē, jo viņu sasniegumi F-1 vēsturē tagad izteiktu daudz mazāk. Nikija Laudas īpašumā būtu tikai viens, nevis trīs tituli, bet trīskārtējais pasaules čempions Nelsons Pikē nebūtu ieguvis nevienu no saviem tituliem.

Un tagad F-1 alternatīvā vēsture hronoloģiskā secībā

Leģendārais anglis sers Stirlings Moss savā 67 sacīkšu karjerā (1951.—1961. g.) četras reizes kļuvis par F-1 vicečempionu, taču viņa agresīvais braukšanas stils ir atnesis 16 uzvaras atsevišķos posmos un 24 reizes goda pjedestālu. 1958. gadā brits uzvarēja četrās sacīkstēs no desmit, kamēr Maiks Hotorns uzvarēja tikai Francijā, taču savas stabilitātes dēļ visas sezonas laikā spēja izcīnīt vairāk punktu. Kopvērtējumā abus šķīra viens punkts, un par pirmo britu F-1 čempionu kļuva Hotorns, bet pēc medaļu sistēmas par pirmo britu čempionu tiktu kronēts Moss.

Cita britu leģenda skots Džims Klārks savā karjerā čempionu titulus ieguvis divas reizes (1963. un 1965. g.), taču FIA viņam tagad „iedevusi” vēl divus. 1964. gads toreizējam „Lotus” pilotam iesākās ar trim uzvarām piecos posmos, taču atlikušajās piecās sacīkstēs veiksme pagrieza viņam muguru. Čempions Džons Sērtiss togad spīdēja tikai ar divām uzvarām un dažiem pjedestāliem. Taču kopvērtējumā Klārku apsteidza ne tikai Sērtiss, bet arī Greiems Hils. Džims Klārks togad palika trešais, astoņus punktus aiz čempiona, tomēr tieši viņam bija visvairāk uzvaru sezonā. 1967. gadā Džimam Klārkam atkal vajadzēja palikt trešajā vietā, čempionam Denijam Hulmem zaudējot desmit punktus. Klārks bija uzvarējis četrās sacīkstēs, Hulme pirmais finišēja tikai divas reizes, bet sešās sacīkstēs kāpa uz kāda no pjedestāla pakāpieniem.

Ja kāds šos revidētos rezultātus pasludinātu par oficiāliem, pirkstos varētu kost Latvijā kādreiz populārākais F-1 pilots Nikijs Lauda. Austrietis ir trīskārtējs pasaules čempions, taču medaļu sistēmā zaudētu divus no šiem tituliem — 1977. un 1984. gadā. Pirmajā gadījumā Mario Andreti ar „Lotus” ieguva četras uzvaras pret Laudas trim (septiņas izstāšanās pret trijām). 1977. gadā Lauda pameta „Ferrari”, tiklīdz matemātiski bija nodrošinājis sev uzvaru čempionātā, un pēdējos posmos nepiedalījās.

1984. gada sezonā Nikijam titulu atņemtu „McLaren” jaunais komandas biedrs Alēns Prosts, kurš 1984. gadā guva septiņas uzvaras pret Laudas piecām un kopvērtējumā piekāpās tikai par 0,5 punktiem.

1979. gadā par čempionu nebūtu kronēts arī trīs sacīkšu uzvarētājs Džonijs Šekters no „Ferrari”, jo austrālietis Alans Džonss ar „Williams” togad palika nepārspēts četras reizes un būtu ieguvis divus titulus pēc kārtas — 1979. un 1980. gadā.

F-1 profesors Alēns Prosts bijis ne tikai gana stabils, bet arī pietiekami ātrs un spējīgs uzvarēt, jo ar medaļu sistēmu francūzis par čempionu būtu kļuvis piecas, nevis tikai četras reizes. Profesora lielie panākumi īsti sākās tikai pēc pāriešanas uz „McLaren” nometni, bet pēc revidētajiem rezultātiem divas reizes par čempionu Prosts kļūtu, vēl braucot „Renault” sastāvā. 1981. gadā Alēns izcīnīja trīs uzvaras un divas otrās vietas, taču gandrīz visos pārējos gadījumos izstājās. Nelsons Pikē ar „Brabham” uzvarēja trīs reizes, bet otrais finišēja tikai reizi, taču pēc punktiem kļuva par čempionu. Prosts tosezon palika tikai piektais. Tātad pirmais čempions „Renault” sastāvā jau 1981. gadā būtu bijis Alēns Prosts, nevis Fernando Alonso tikai 2005. gadā. Arī 1983. gadā Prosts būtu atņēmis Pikē čempiona titulu, tikai šajā gadījumā jau uzvaru attiecība bija četri pret trīs. Cīņa izvērtās līdz pat pēdējam posmam, un galaiznākumā Prosts zaudēja brazīlietim divus punktus, paliekot otrajā vietā.



1989. gadā, vienā no skandalozākajām sezonām F-1 vēsturē, Alēns Prosts brauca „McLaren” komandā kopā ar Airtonu Sennu, un viņi savstarpēji izcīnīja niknas divkaujas ne tikai katrās sacīkstēs, bet arī asas vārdu apmaiņas boksos. Atrisinājums intrigai nāca tikai pēdējās sacīkstēs — Japānas GP izcīņā Suzukā. Kādā līkumā Sennas un Prosta „McLaren” mašīnas sadūrās ar riteņiem un abas izlidoja no trases. Tiesneši nepieļāva, ka Senna kļūst par čempionu pēc izraisītas sadursmes ar galveno konkurentu — Airtons tika diskvalificēts, un kopvērtējumā Prosta pārsvars matemātiski bija pārliecinošs — 16 punkti, taču uzvaras viņš guva tikai četras, bet Senna tika pie sešām uzvarām.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē „Williams” komandā par superzvaigzni kļuva Naidžels Mansels. Pie sacīkšu auto stūres viņa drosme bija gluži nenormāla un gatavība riskēt — neierobežota. Katru apli viņš veica kā pēdējo dzīvē, tikai viņš spēja vienas GP sacīkstes laikā 12 reizes labot trases rekordu! Fantastiskas uzvaras, kas izrautas bezcerīgās situācijās, mijās ar neiespējamiem zaudējumiem. Tikai Mansels, startējot no 12. pozīcijas, spēja finišēt pirmais šaurajā Hungaroringas trasē, tikai Mansels varēja zaudēt drošu uzvaru, distances pēdējos metros beidzoties benzīnam... Taču, par spīti dižā neveiksminieka ārkārtīgajai popularitātei, laikam jau Frenks Viljamss neticēja viņa spējai beigās kļūt par pasaules čempionu, jo 1986. gada sezonai parakstīja līgumu ar tobrīd jau divkārtējo pasaules čempionu Nelsonu Pikē. Nav zināms, vai brazīlietis sākumā cerēja uz pirmā pilota statusu, taču jau pirmajās sacīkstēs Mansels viņu saņēma īstā angļu buldoga tvērienā. Visas sezonas laikā abas „Williams” mašīnas dominēja „Grand Prix” trasēs, un pirms pēdējā posma Austrālijas GP Mansels un Pikē bija galvenie pretendenti uz šo titulu. Taču — kad Manselam līdz uzvarai un pasaules čempiona titulam bija atlikuši vairs tikai 72 km, plīsa riepa, un šīs sacīkstes vinnēja Alēns Prosts ar „McLaren” mašīnu, otro reizi kļūstot par pasaules čempionu. Manselam bija jāsamierinās ar sudrabu, bet Pikē — tikai ar bronzu. 1987. gads F-1 līdzjutējiem sagādāja vēl vienu trilleri, kura kulminācija bija divkauja Silverstounā, kad finiša taisnē gandrīz 300 km/h ātrumā ar elpu aizraujošu dubultmanevru maģiskais Mansels apmānīja Pikē. Taču sezonas izšķirošajās sacīkstēs Suzukā Mansels kvalifikācijā smagi avarēja un Pikē tomēr izdevās iegūt savu trešo čempiona titulu. FIA uzskatīja, ka Mansels būtu pelnījis titulus arī 1986. un 1987. gadā. Pirmajā gadījumā brits būtu apsteidzis Alēnu Prostu (piecas uzvaras pret četrām), bet sezonu vēlāk atņemtu trešo titulu Nelsonam Pikē (sešas uzvaras pret trijām).



Viens no trim jaunajiem „alternatīvajiem čempioniem” būtu pašreizējais „Ferrari” pilots Felipe Masa, kurš ne tik sen — 2008. gada sezonā — izcīnīja visvairāk uzvaru. Daudziem vēl spilgtā atmiņā ir Felipes Masas cīņa ar Lūisu Hamiltonu, kurš savā otrajā sezonā izrādījās stabilākais pilots un ar piecām uzvarām kļuva par čempionu. Masa turpretī izcīnīja sešas uzvaras, bet kopvērtējumā zaudēja vienu punktu.

Protams, revidēt vēsturi un noteikt jaunus čempionus vairākus gadus pēc sezonas beigām nav nopietni, taču daudzi no tiem autosporta faniem, kuri atceras F-1 „saldajos astoņdesmitajos”, kad daudz biežāk uzvaras likteni izšķīra cilvēciskais, nevis finansiālais faktors, kad F-1 mašīnas par visiem 100% vadīja dzīvi cilvēki, nevis elektroniskās palīgierīces un katras F-1 sacīkstes bija arī dižu personību sāncensība, piekritīs, ka šie alternatīvie čempionāta rezultāti tiešām būtu bijuši taisnīgāki!