Katru gadu agrāk vai vēlāk atnāk ziema. Rīgas pašvaldības administratīvajās robežās tās atnākšana ik reizi ir negaidīta un izraisa dabas katastrofas efektu — ielās valda absolūts haoss un pilsētas dzīve faktiski tiek paralizēta. Lūk, šādos apstākļos mazizmēra pilnpiedziņas auto kļūst par izdevīgāko pārvietošanās līdzekli. „Autoinfo” degustēja pilnpiedziņas auto ar vismazāko motoru Eiropā — „Fiat Panda 1,2 4x4 Climbing”.

 

Mazais cinītis

Jau ar parasto modeli „Fiat Panda” ir izspiedis maksimumu no supermaza minivena koncepcijas, un šis veikums savulaik tika novērtēts ar prestižo „Car of the Year” balvu. Veidojot šo auto 4x4 versijā, „Fiat” dizaineri un inženieri centušies tikt galā ar gandrīz neiespējamu misiju, mēģinot iespiest trīsarpus metru garā automobilītī visu to, kam pienākas vieta reālā parketa džipiņā. Pandas salonā neticamā veidā atrasta vieta četrām (ja braucēji ir sēdoša suņa lielumā, tad piecām) sēdvietām, gandrīz vertikālai vadītāja muguras sēdpozīcijai un atvilktnes izmēra bagāžnieciņam. No citiem atšķirīgs risinājums multifunkcionāla mazauto konstruēšanā ir atņēmis „Fiat Panda” jebkādu ārējo pievilcību, toties licis pat ietekmīgajam britu žurnālam „Autocar” sacerēt slavas dziesmas „Pandas” apskaužamajai funkcionalitātei un klasi augstāku auto cienīgai ergonomikai.

„Fiat Panda” 4x4 vizuāli atgādina to pašu „Panda” modeli, tomēr ar bezceļu automobiļa raksturu: tam ir speciāli konstruēts buferis, lielāks klīrenss, nostiprināts piekare. „Panda” 4x4 apvilkta ar džiperīgu bižutēriju — bamperu un spārnu aizsargiem un moldingiem, kas veikli pārmaina strupo, šauro un stāvo korpusu, un tas izskatās pat nedaudz atlētisks. „Panda” 4x4 ir 14 collu riteņi ar 185/65 R14 riepām, kas lielā mērā atbildīgas par miniauto iespējām ārpus asfalta. „Panda” tagad izskatās pabeigta un mērķtiecīga.

Atveru šaurās durtiņas un sastingstu — sēdekļa forma šķiet aizgūta no kādas ēdamistabas garnitūras, sēdpozīcija vertikāla kā godasardzei pie Brīvības pieminekļa. Neko daudz nepalīdz vadītāja sēdekļa augstuma regulēšana — regulējams gan ir tikai spilvens, zemākajā pozīcijā atstājot spraugu starp atzveltni. Vai tiešām es ar saviem 1,88 m varēšu te ietilpināties un pēc tam vēl braukt, pareizi trāpot ar savu 45. izmēra pēdu uz graciozajiem šaurajiem pedālīšiem? Mēģināsim… Kad esmu atbīdījis sēdekli līdz galam atpakaļ un pieregulējis stūri, izrādās, ka pat manam augumam sanāk tīri ciešama ergonomika, tikai nepierasti, ka kreiso plecu visu laiku spiež virsbūves sānu statnis. Vai tiešām galva nespiežas griestos? Nē, jumta līnija tieši tāpēc ir izliekta... Vadītāja vieta ierīkota tā, lai sēdēšana būtu augstu, bet tas garantē arī labu redzamību. 1,6 metrus platās mašīniņas salonā ir šauri, taču ne saspiesti. Stūre regulējama tikai augstumā, bet pieblīvētajā instrumentu panelī atradusies vieta pat infodisplejam.



Lai viduskonsole nebūtu pārāk dziļi salonā, tā pacelta uz augšu un atvirzīta tuvāk vējstiklam! Triks ar augšup aizstumto viduskonsoli ir nostrādājis — ir vieta gan ceļgaliem, gan elkoņiem un pat diviem glāžu turētājiem. „Fiat Panda” ergonomika ir gandrīz priekšzīmīga — viss blakus, parocīgi izvietoti ventilācijas kloķīši, lielas stiklu pacēlāju pogas priekšējām durvīm un rūpīgi nostrādāts rūpnīcas radioaparāts pašā augšā. Lielākais sasniegums ir augšup pārvietotā pārnesumkārbas svira, kas atrodas ne vien pa rokai, bet ir arī trīsreiz īsāka par „pavārnīcu” „Dacia Duster” grīdā un attiecīgi arī labāk darbojas. No koncerna „premium” markas „Alfa Romeo” „Panda” aizņēmusies smalkas, par 360 grādiem grozāmas un pilnībā aizveramas ventilācijas lūciņas.

Braucam!

Sākot kustību, izrādās, ka stūre un ideāli precīzais ātrumpārslēgs ir tieši pa rokai un pedāļi atrodas intuitīvi pareizajās vietās, visas bažas izgaist kā nebijušas. Pilsētas satiksmes džungļos ir OK! Uz šosejas gan klājas grūtāk. Diemžēl pilnpiedziņa, kas dod iespēju pandiņai droši justies sniegā, prasījusi gandrīz 200 kilogramu papildu svara, un ar 1,2 litru motoriņu nav cerību strauji paātrināties uz cieta seguma. Motoriņš ātri sasniedz augstus apgriezienus, joņo kā šujmašīna un pagurst, bet spidometra bultiņa nemaz nesteidz rāpties augšup. Ražotāja dati atklāj visai nožēlojamu paātrinājumu — no 0 līdz 100 km/h 20 sekundes. Cenšoties neatpalikt no kopējās plūsmas, nākas slēgties uz leju tik bieži kā sacīkšu pilotam un nekautrēties spiest gāzi grīdā. Un šādā veidā no mazā motoriņa izdodas izvilināt katrā „Fiat” mītošo „Ferrari” — pat skaņa no izpūtēja brīžiem kļūst sportiski uzbudinoša! No solītā sešu litru vidējā patēriņa iznāk gandrīz astoņi. Benzīna tvertnes tilpums ir tikai 35 litri, un degvielas rādītājs krītas straujāk, nekā varēja gaidīt. Šķiet, ka pandiņai labāk gan derētu „Multijet” tehnoloģijas 1,3 l darba tilpuma dīzeļdzinējs, kas izceļas ar mazāko degvielas patēriņu un mazāko izmešu emisiju.



Nospiežot pogu CITY, var pārslēgt „Dualdrive” stūres pastiprinātāju no superviegla pilsētas režīma gluži atsperīgā stingrumā normālai braukšanai. „Fiat Panda” 4x4 pacieš asfalta bedres un sasaluša ledus nelīdzenumus vismaz tikpat cienīgi kā parketa džips. Nīkulīgs paātrinājums un šaubīgas sānsveres uz šosejas, taču muļķos ar pandiņu tik un tā nepaliekam — „ziemas ekstrīma” apstākļos braucam kā „kingi”! Pandas mazo motora tilpumu kompensē paša auto vieglums, pat ja sniegs līdz ausīm. Te nav parastās džipa sajūtas — ja izdodas uzsākt kustību, tad izvilks. Te brīžiem sniegā kustība tiek uzsākta ne gluži prognozētajā virzienā — dažreiz īsais autiņš tiecas uzsākt kustību nedaudz sāniski, taču nav jābaidās apstāties un mēģināt sākt vēlreiz — pareizajā virzienā. Jo paliek nešaubīga pārliecība, ka uz vietas jau nu nepaliksim.



Atšķirībā no dažādiem parketa jeb pilsētas „ofrouderiem”, kas nemaz nav paredzēti īstam „off-road”, „Fiat Panda” 4x4 patiešām ir automātiska visu riteņu piedziņa, kā arī par centimetru paaugstināts klīrenss. Un pandiņas 16 centimetru klīrenss nav attālums līdz karterim vai izpūtējam, bet gan līdz dzinēja aizsargvairogam. Tātad, ja „Panda” „uzsēdīsies” uz vēdera, tam nebūs nepatīkamu seku. Četru riteņu piedziņas funkcija automobilī ieslēdzas automātiski, uzreiz pēc uzbraukšanas uz nelīdzenas vai slidenas virsmas, tāpēc vadītājam nav jāuztraucas par tās ieslēgšanu un izslēgšanu. Turklāt nelielie automobiļa gabarīti un spēja manevrēt noderēs visur tur, kur brauciens lielā automobilī būtu neērts ļoti šauru celiņu vai iebrauktuvju dēļ. „Fiat Panda” 4x4 derēs tiem, kam nepieciešams lielākas caurgājības automobilis, ar kuru bieži vajadzēs manevrēt pilsētas šaurībā. Uzticama un vienlaikus vienkārši vadāma „Panda” 4x4 būs pareizā izvēle, ja strādājat Rīgas centrā, bet dzīvojat Pārdaugavā vai piepilsētā, kur ziemā, protams, nepietiek ar parasto vieglo automobili. Un man visai personiski pēc degustācijas radās nopietnas pārdomas — vai tikai ziemas apstākļos nevajag nolikt garāžā sportisko kupeju un pārsēsties uz ekonomisko „Pandu”. Mazais auto būtu noderīgs ne tikai ziemas apstākļos pilsētā, bet arī daudzos citos gadījumos, piemēram, izbraukumiem pie dabas, jo, sēņojot mežā varētu izbraukt pa visām stigām un taciņām, bezmaz vai piebraukt klāt katrai sēnei…

„Fiat Panda 1,2 4x4 Climbing” cena ir 12 078 eiro.

Konkurenti?

Pandiņai tādu tikpat kā nav! Pēc izmēriem līdzīgs ir japāņu apvidnieks „Suzuki Jimny”, kas gan daudz labāk jūtas kārtīgos laukos nekā pilsētā. „Jimny” ir īsta, manuāli pieslēdzama pilnpiedziņa un pat pazeminātie pārnesumi.

Degustācijas secinājumi

Mazais cinītis „Fiat Panda” 4x4 pierāda, ka tiešām spējīgs „gāzt lielu vezumu”. Pieminētā britu žurnāla „Autocar” eksperti retoriski vaicā — kāpēc pilsētniekam vajadzīgs pilnizmēra 4x4 auto, ja visas pilnpiedziņas priekšrocības iemiesotas šādā supermini mašīniņā? Šķiet, ka latvietim parastajam te radīsies vēlēšanās oponēt, taču pēc mūsu degustācijas secinājums viens  — Latvijas ziemas apstākļiem monstrozais landkruizers tik tiešām nemaz nav nepieciešams.

„Fiat Panda” 1,2 4x4 plusi: praktisks, funkcionāls, viegli manevrējams auto ar apvidus spējām. Lēts, gan pērkot, gan lietojot;

mīnusi: aizmugurē maz vietas, vāja dinamika uz šosejas, trūkst vairumam parketnieku piemītošā prestiža.