Pasaulē šāds ATV aprīkojums ir ļoti populārs, bet Latvijā ATV aprīkošana ar kāpurķēdēm nav pārāk izplatīta, labi, ja kāds vispār zina par tādu iespēju. Tieši šā iemesla dēļ, kā arī ņemot vērā manu mūžīgo skepsi attiecībā uz reklāmas saldajām slavas dziesmām, „Autoinfo” redakcija nolēma veikt izmēģinājuma braucienu un iepazīstināt mūsu lasītājus ar šo jauninājumu.

Vai atceraties, kā bija slavenajā kinolentē — galvenajam varonim nelabvēļi visu laiku centās sarežģīt dzīvi, radot visādus traucējumus, bet viņš, par spīti visam, gāja uz priekšu. Tādēļ, ka viņa vārds bija…

TERMINATORS

Ziema, kā tas pie mums ir ierasts, pienāk negaidīti. Katru gadu pārsteigums. Vēl aizvien ceram, ka decembrī sniegs neuzsnigs, bet šis, kā par spīti, katru reizi sagādā tādus ziemas priekus, ka bez buldozera pēc eglītes grūti tikt.

Iemīļotais kvadricikls, jeb ATV, kas sniedza tik daudz prieka vasarā un rudenī, aizvien ilgāku laiku glabājas garāžā. Kāds tur ATV, ja mežā braucējam sniegs ir sasnidzis līdz pašām... īsi sakot — dziļi. Risinājumu nemaz nav tik daudz. Viens no tiem — sniega motocikla iegāde. Tomēr, ja esat pieradis ar ATV lauzties cauri mežu biezokņiem un pārvarēt dažādus sarežģītus šķēršļus, sniega motocikls nebūs pats labākais variants. Tas vairāk piemērots gariem pārbraucieniem samērā atklātās teritorijās, ar pēc iespējas mazāku šķēršļu daudzumu. Dziļi grāvji, aizauguši meža biezokņi, kur ir daudz kritušu koku, sniega motociklam, maigi izsakoties, ne pārāk patīk. Turklāt, ja pieskaita tādus faktorus kā sniega putru, dziļu un sausu sniegu, no kura laiku pa laikam sniega motocikls jāceļ ārā, kā arī asfalta ceļu šķērsošanu vai braukšanu pa celmiem un akmeņiem, tad doma par sniega motocikla iegādi sāk gaist kā cigaretes dūmi. Galu galā nedzīvojam taču mēs aiz polārā loka, un lielāko gada daļu sniega motocikls tāpat rūsēs garāžā. Tā nebūs pārāk prātīga līdzekļu investēšana, ņemot vērā šādas mašīnas cenu. Kāds ir risinājums? Nomainīt riteņus pret kāpurķēdēm!



Pasaulē šāds ATV aprīkojums ir ļoti populārs, bet Latvijā ATV aprīkošana ar kāpurķēdēm nav pārāk izplatīta, labi, ja kāds vispār zina par tādu iespēju. Tieši šā iemesla dēļ, kā arī ņemot vērā manu mūžīgo skepsi attiecībā uz reklāmas saldajām slavas dziesmām, „Autoinfo” redakcija nolēma veikt izmēģinājuma braucienu un iepazīstināt mūsu lasītājus ar šo jauninājumu.

Kāda īsti ir šī konstrukcija? Kompānijas „Camoplast” ražotās kāpurķēžu sekcijas ir izveidotas pēc visai līdzīga principa, kāds tiek izmantots sniega motocikliem — „velkošais” zobrats un 6 virzošo riteņu pāri piestiprināti pie cauruļu karkasa, veidojot trijstūra formu, kam savukārt ir uzmontēta kāpurķēde no īpaša gumijota materiāla. Galvenā pārvada zobrats montējams riteņa vietā. Sistēma ir samērā vienkārša, un mājas apstākļos ATV pārtapšana par neapturamu tanku notiek aptuveni 2 stundu laikā. Kāpurķēdes ir pieejamas arī tās sauktajā pastiprinātajā versijā, kas pieļauj saprāta robežās pārvietoties arī pa asfalta segumu un, kā secinājām pēc specifisku ligzdu formas, nepieciešamības gadījumā tās var tikt aprīkotas arī ar radzēm. Lai atvieglotu manevrēšanu, priekšējo kāpurķēžu sānu malas ir uzlocītas uz augšu. Tas arī kopumā viss. Kā redzat — nekā supersarežģīta. Vienīgais svarīgais nosacījums: ja jums nav siltas garāžas, pēc braukšanas būtu jāveic kāpurķēžu attīrīšana no sniega, ja apkārtējā gaisa temperatūra ir ap nulli. Pretējā gadījumā sasalušais sniegs un ūdens var sabojāt mehānismu.

Lai rastu pilnīgāku priekšstatu un šādas shēmas priekšrocības salīdzinātu ar tradicionālo, testam tika pieaicināts tādas pašas klases standarta ATV — „Kawasaki Brute Force 750”, kas stāsies pretī „Yamaha Grizzly 700 FI Special Edition”, kurš aprīkots ar kāpurķēdēm.

Atšķirība kļuva redzama jau tūlīt, un ar katru minūti tā kļuva aizvien lielāka.

Startā no vietas — sniegā — „Kawasaki” sāka spēcīgi kārpīties ar visiem četriem riteņiem, un, lai arī kustība uz priekšu notika, varēja redzēt, ka tas prasa diezgan lielu piepūli. Turpretī kāpurķēžu „Yamaha” startēja kā pa sausu asfaltu, bez jebkādas tendences ierakties. Braukšanas spējas īpaši nemainījās arī tajās vietās, kur sniega dziļums laupīja jebkādas cerības iziet pat ar kājām, nemaz nerunājot par tehniku. Četru kāpurķēžu shēmas priekšrocība attiecībā pret to pašu sniega motociklu ir stipri lielākā atbalsta laukumā, kas spiedienu uz sniega virsmu samazina līdz minimumam. Savukārt tuvākajam konkurentam — sniega motociklam — ir tikai viena kāpurķēde un tā atrodas aizmugurē. Protams, atkarībā no kāpurķēdes platuma un garuma sniega motociklam var arī tikt samazināts spiediens uz sniega virsmu, kas samazinātu iespēju iegrimt. Tomēr neaizmirsīsim arī par šīs shēmas trūkumiem — stūrēšana notiek ar priekšējo slēpju palīdzību, kas savukārt sniega motociklu pārvērš par tādu kā automašīnu ar klasisko, aizmugures piedziņu. Ja slēpes atdursies pret kādu nedaudz lielāku šķērsli, jūs riskējat ierakties. Vēl trakāk būs, ja jūsu sniega motocikls nebūs aprīkots ar atpakaļgaitu. Mēģinājums šādu agregātu apgriezt aizaugušā mežā, kur sniega dziļums ir vairāk par pusmetru, var izvērsties par samērā maz patīkamu pasākumu.



Kāpurķēžu ATV šādu trūkumu nav. Par spīti riteņu trūkumam, „Yamaha” pagrieziena rādiuss ir 9,5 metri! Papildus jau minētajam palielinātajam atbalsta laukumam ATV tiek saglabāta esošā 4X4 shēma ar visām tai piemītošajām priekšrocībām. Un tagad uzmanību! Cienījamie lasītāji, ja jūsu rīcībā ir kāpurķēžu ATV un jums ir izdevies kaut kur sniegā „iesēdināt” (uzkāršanās uz baļķa neskaitās) šādu braucamrīku, lūdzu, dodiet mums ziņu. Man neizdevās, lai kā arī pūlējos. Radās priekšstats, ka šis agregāts iet cauri visam, kā neapturamais Terminators. Ne sniegs, ne kupenas, ne dziļi grāvji nebija spējīgi to apturēt. Ceļš tam nav vajadzīgs — nospraudiet virzienu un spiediet gāzi. Ja jūs iebraucat taisnā leņķī grāvī, kas ir pilns ar sniegu un atduraties pret pretējo nogāzi, priekšējās kāpurķēdes tik un tā braucamo velk ārā. Riteņu ATV šādu manevru nav vērts pat mēģināt. Paredzot līdzīgu šķēršļu izbraukšanu, kāpurķēdēm ir iespējams arī noregulēt priekšējās daļas pacēlumu.

Nākamais pārbaudījums bija mēģinājums uzbraukt stāvā nogāzē. Nogāzes slīpums sasniedza neticamo 45* leņķi ar sniega segas biezumu aptuveni 40 centimetri. „Kawasaki” ieskrienoties spēja uzbraukt tikai viena korpusa garumu un tad sāka bezpalīdzīgi kārpīties ar visiem četriem riteņiem. Turpretī kāpurķēžu „Yamaha” bez īpašas piepūles tika galā arī ar neticami stāvo nogāzi. Vēl vairāk — pusceļā tā bija spējīga apstāties un pēc tam turpināt ceļu!



Ļoti labi kāpurķēdes sevi pierādīja uz ledus. Atšķirībā no „Kawasaki”, kurš no mazākās gāzes atvēršanās sāka driftēt, „Yamaha” uzrādīja satriecošu kursa saglabāšanas stabilitāti un pagriezienus izbrauca bez saneses.

Vienīgais, kas jāņem vērā potenciālajiem kāpurķēžu izmantotājiem — jānoskaidro, vai jūsu ATV ir aprīkots ar stūres pastiprinātāju. „Yamaha Grizzly” uzstādītais pastiprinātājs krietni atviegloja vadīšanu, un diez vai es būtu sajūsmā, ja manam ar kāpurķēdēm aprīkotajam ATV tāda nebūtu. Droši vien tad, lai pavizinātos ar tādu, kādu gadiņu pirms tam vajadzētu pacilāt svarus trenažieru zālē.

Tas, protams, ir mans subjektīvs viedoklis, bet, manuprāt, šādai kāpurķēžu sistēmai pat īsti nav konkurentu caurgājības jomā. Vismaz man ir grūti iedomāties kaut ko līdzīgu. Jā, sniega motocikls atklātā vietā būs ātrāks. Testējamai „Yamaha” maksimālais ātrums ar kāpurķēdēm bija aptuveni 65 km/h, bet jāatzīst, ka arī pielietojums ir atšķirīgs. Tur, kur nepieciešama paaugstināta caurgājība, ātrums nav galvenais faktors, vai ne?



„Autoinfo” redakcija izsaka pateicību Artūram un Mārtiņam Arnīšiem par testam atvēlēto privāto tehniku.