Kas ir „Hot Road”, to, jādomā, zina visi. Parasti tā sauc vecu automobili ar spēcīgu motoru (vēlams, lai gaisa uztvērējs būtu pacelts iespējami augstu), milzīgām aizmugures riepām un uguni attēlojošām līnijām uz virsbūves.

 

Kam gan ienākusi prātā šāda kombinācija?

Pats nosaukums „Hot Road” parādījās Amerikā pagājušā gadsimta 40. gados, kustība — nedaudz ātrāk. Vēl „Lielās Depresijas” laikos jaunatne garāžās lika kopā pirmās uzlabotās mašīnas, tajos laikos sauktas par „gow jobs” jeb „soup up”. Pieejamu modeļu toreiz nebija daudz — paši izplatītākie bija „Ford Model T” un „Model A”. Bet lētiem automobiļiem jaudīgi motori nepienācās, lai gan ātras braukšanas cienītāju netrūka. Turklāt ne tikai izpriecas dēļ, bet arī lai glābtos no policijas — „sausā likuma” laikos tādi automobiļi bieži vien tika izmantoti, lai pārvadātu kontrabandas alkoholu. Protams, ne jau visas mašīnas tika izmantotas tādiem nolūkiem — daudzas no tām salika vienkārši jaunieši no vienkāršām ģimenēm, kuru sapnis bija ātrs auto.

Pirmie „Hot Road” tika salikti no pieejamiem materiāliem — lielāko daļu detaļu, to radītāji sadabūja no norakstītajiem auto. Visas pārbūves tika orientētas uz ātruma sasniegšanu. Motorus forsēja jeb nomainīja ar jaudīgākiem (atkal jau no „auto kapsētām”). Lai samazinātu auto svaru, daudzas dekoratīvās detaļas un elementus vienkārši izmeta — atstāja vienīgi stūri, vadītāja sēdekli un citas lietas, bez kurām nevar iztikt, pārējos komforta elementus bez žēlastības demontēja. Mēģināja uzlabot arī aerodinamiku, saprotams, uz aci, bez kādiem aprēķiniem. Lai mazinātu vēja pretestību, pazemināja klīrensu, saīsināja jumta balstus, tādā veidā pazeminot jumtu un palielinot priekšējā stikla slīpumu, pat dekoratīvās riteņu disku uzlikas darināja plakanas. Lai panāktu lielāku ātrumu, aizmugures riteņus lika lielākus. Tādi auto spēja sasniegt ātrumu vairāk nekā 100 jūdzes un atstāt aizmugurē daudzus dārgus un prestižus tālaika automobiļus.

Tiek uzskatīts, ka kustība sākās Kalifornijā, dienvidos. Tieši tur bija piemērotākie apstākļi, lai ar to nodarbotos — starp pilsētām bija taisni ceļi kā bultas un apkārtnē varēja atrast kādu izžuvušu sālsezeru, kur varēja sasniegt maksimālo ātrumu. Pirmos „Hot Road” lielākoties salika uz vecu un vieglu rodsteru bāzes, sedani un kupejas gadījās reti. Tā kā nevienam no „Hot Road” cienītājam praktiski nebija otra auto, tos vajadzēja pārtaisīt, lai ar tiem tomēr varētu katru dienu nokļūt līdz darbam un atpakaļ, braukt uz veikaliem un sacensību norises vietām. Starp citu, par sacensībām: „Hot Road” īpašnieku mīļākā nodarbošanās pie luksoforiem bija „īstās vietas ierādīšana” dārgiem „sportkāriem”, bet viņi mēdza arī sacensties cits ar citu par „pagalma kausu”. Kā likums, gandrīz katrā amerikāņu pilsētiņā bija galvenā iela — taisna un uz leju vedoša. Tādās vietās „Hot Road” īpašnieki mēdza sapulcēties un sacensties, lai noskaidrotu, kurš no viņiem labāks. Bet, ja iztraucēja policija, devās uz ārpilsētas šoseju vai kādu sālsezeru. Tieši tas arī bija dragreisa jeb paātrinājuma sacensību pirmsākums. Popularitāti šī kustība ieguva, kad „Hot Road” cienītājiem parādījās cienīgs „dzinēju donors”. 1932. gadā sāka ražot „Ford” V8 — modeli, kas nebija pārāk dārgs, bet ar pietiekamu jaudu (85 ZS). Neskaitot jaudu, „Ford” motoram piemita gandrīz neierobežotas iespējas forsēšanai. Bet galvenais — tas bija viegli dabūjams, tāpēc ātri iekaroja „Hot Road” cienītāju sirdis.

Īstu uzplaukumu kustība piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Puiši, kuri salika pirmos „Hot Road”, atgriezās no kara ar naudu kabatās, bet tie, kuri dienēja par mehāniķiem, — arī ar lieliskām tehniskajām zināšanām. Protams, viņi varēja ieiet autosalonā un nopirkt jaunu automobili, bet kādēļ to darīt, ja var pārbūvēt vecu. Vairs nejuzdami finansiālas problēmas, puiši sāka būvēt savu sapņu auto. Tālāk viss attīstījās lavīnveidā. Aizraušanās ar „Hot Road” burtiski pārņēma visu pēckara Ameriku. Pamazām „Hot Road” būve no nodarbes nabagajiem, pārvērtās par izklaidi bagātajiem. Izmantojot tikai norakstītu auto detaļas, labu „Hot Road” vairs uzbūvēt nevarēja — bija vajadzīgi pamatīgi ieguldījumi. Daudzi šos auto sāka būvēt nevis ātrumam, bet ar nolūku iegūt greznu pārvietošanās līdzekli.

Jaunu impulsu kustība ieguva pēc tam, kad parādījās „Muscle Car” — pieejami automobiļi ar milzīgiem un jaudīgiem motoriem. Kā izrādījās, to dzinēji un šasijas varēja izturēt daudz lielāku slodzi, tādēļ sākās arī šo automobiļu pārbūves bums.

Lai kā arī būtu, „Hot Road” kustība kļuva par amerikāņu automobilistu lielu aizraušanos. Pat pēc „Muscle Car” parādīšanās daudzi turpināja būvēt „Hot Road” uz 1930. gada „Ford” bāzes. Tādēļ, ka ar „Hot Road” vienmēr saistījies tāds kā brīvības gars. Daudziem amerikāņiem tas bija nevis vienkārši automobilis, bet dzīvesveids.