Motocikls „Honda DN-01” nav nekāds jaunums pasaules motociklu tirgū, bet tā dizains turpina satriekt arī vairākus gadus pēc šā motocikla koncepta debijas Tokijas motošovā 2005. gadā. Dizains neatstāj vienaldzīgu nevienu. Vēl jo vairāk — šādu neparastu virsbūves dizainu jūs nesastapsiet ne pie viena motociklu ražotāja. Tas vai nu pilnībā paņem jūs sava varā, vai nepaņem nemaz. Lūk tā, bez variantiem. Kā gan citādi, ja braucamrīks izskatās pēc kosmiska haizivs mutanta. Tālajā (pēc motoindustrijas mērogiem) 2005. gadā reti kurš varēja iedomāties, ka parādītais prototips nonāks „sērijā”. Kā parasti saka — zinām mēs tās dizaineru tieksmes pēc nākotnes vīzijām, bet mums te govis neslauktas... Tomēr, par spīti skeptiķu pārdomām, 2007. gada rudenī kosmoss ienāca mūsu dzīvē.

Saskaņā ar mūsu rīcībā nonākušu slepenu informāciju tālajā XX gadsimtā uz Zemes avarēja citplanētiešu kosmosa kuģis. To noslēpa slepenā bāzē un sāka jo cītīgi pētīt. Izdzīvojušos pilotus kārtīgi nopratināja, paņēma pirkst... ē... — īsi sakot, kas nu tur viņiem ir, nospiedumus un iemeta pagrabā, lai šie neaizmirst, kā dzimteni mīlēt. Tehnoloģijas — saprotama lieta — pierakstīja un uzspieda slepenības zīmogu. Bet, kā zināms, slepenības zīmogs nav adata — siena kaudzē to nenoslēpsi, un nu tie kosmosa ērmi ik pa brīdim šur tur ar savu izskatu mūsu acis arī papriecē.

 

Kas īsti ir „DN-01”? Faktiski tas apvieno sevī lietas, ko līdz šim tā īsti neviens nav mēģinājis apvienot, tajā ir pa daļai no dažādiem motociklu tipiem — maksiskuteru sēdekļu komforts un „automāts”, „Cruiser” tipa motociklu vadītāju izvietojums (sēžu krēslā, kājas izstiepis), tūrisma motociklu praktiskums. Ja jūs neesat divriteņu raķešu kluba biedrs ar mērķi kļūt par pirmo cilvēku uz Zemes, kam izdevies pārsniegt skaņas ātrumu ar motociklu, tad pilnai laimei ir nepieciešams vēl kaut kas.

Motociklam ir ne tikai satriecošs dizains, bet arī kāds neparasts jauninājums — tam nav ne sajūga, ne tradicionālās ātrumkārbas. Tāpat kā jaunajam „Honda VFR1200”. Atskatoties nesenā pagātnē — 2007. gadā —, varētu teikt, ka „DN-01” bija sava veida izmēģinājumu trusītis, lai noskaidrotu pircēju domas par šādas automātiskās shēmas dzīvotspēju. Ņemot vērā, ka 2010. gadā tika izlaists „VFR1200” ar automātisko kārbu, ar pilnu atbildību var apgalvot, ka patērētāji ir nobalsojuši par.

„DN-01” varētu nodēvēt par „automātisko motociklu”. Šajā motociklā viss ir pakārtots braucēja ērtībām, nepiespiesta vadītāja pozīcija, tik ērts sēdeklis, cik vispār iespējams, plati platformu tipa kāpšļi vadītajam, kombinētā bremžu sistēma ar ABS, apkopi gandrīz neprasošs kardāns, spoguļi ar iebūvētiem pagriezienu rādītājiem, kurus pēc savas informatīvās pakāpes varētu salīdzināt ar neliela autobusa spoguļiem. Īsi sakot — ir, uz ko paskatīties.

Motocikls stāvēja ceļa malā un nepacietīgi vērās tālumā, piesaistot publikas uzmanību ar savu neparasto, haizivij līdzīgo priekšējās daļu izskatu, vienlaikus spīdinādams saules staros savu lillā toņa virsbūvi. Likās — tas izaicina apkārtējos ar jautājumu — kurš te ir visdrosmīgākais un nebaidās ar mani pavizināties? Tuvojos motociklam ar vienu vienīgu domu — nebija nekādu šaubu, ka tas ir ārkārtīgi ērts, bet — vai potenciālais šā motocikla lietotājs, pirmoreiz uz tā sēžoties, ir spējīgs ar tādu neparastu braucamrīku tikt galā bez ilgas un pamatīgas instruktāžas. Taisnības labad jāpiebilst, ka, tikai apsēžoties uz „lillā haizivs”, tu sāc saprast vai — pareizāk sakot — izjust, cik tas patiesībā ir ērts. Vadības pogas ir izvietotas ļoti loģiski, pārskatāmi un nerada nekādu apjukumu vai nepārliecinātību par to, ka motocikla vadītājs varētu ar kaut ko netikt galā. Ja esat vadījis automašīnu ar automātisko kārbu, tiksiet galā arī ar šo. Pagriežam atslēgu, nospiežam starta pogu (šajā mirklī mani pārņēma nedaudz dīvaina sajuta: biju izsists no ierastās kustības — izspiest sajūgu vai „ielikt neitrālajā”), motors klusi ierūcas, vadības taustiņš tiek nospiests pozīcijā „D” (īpašs draudzīgs sveiciens visiem automašīnu ar automātiskajām kārbām īpašniekiem) uz krāšņā paneļa iedegas attiecīgais burtiņš, un varam doties ceļā. Pagriežot gāzes rokturi, motocikls ļoti plūstoši un tajā pašā laikā pārliecinoši uzsāk paātrinājumu. Motociklam ir uzstādīta hidrauliskā ātrumkārba ar kardāna pievadu aizmugurējam ritenim ar trim darbības režīmiem (vēlreiz sveiciens autobraucējiem). Starp citu, „DN-01” transmisija ir veidota uz „Honda” kvadriciklu automātiskās ātrumkārbas bāzes un tai ir trīs darbības režīmi — parastais „Drive”, dinamiskākai braukšanai — „Sport” un septiņu virtuālo pārnesumu „Tiptronic” ar rokas vadību. Motocikla dinamiskos parametrus varētu raksturot kā ļoti apmierinošus, un, ja enerģiskāk rīkosieties ar labās rokas plaukstu, braucamais neliks jums par sevi vilties. Interesanti, ka „Honda” šai transmisijai ir devusi apzīmējumu „HFT” (Human Friendly Transmission), ko varētu iztulkot kā „cilvēkam draudzīga transmisija” (jau teicu, ka bez citplanētiešiem neiztika).

Interesanta sajūta pārņēma, apsēžoties pie šā braucamrīka stūres. Dizains ir izveidots tā, ka papildus visiem augstākminētajiem motociklu stiliem, kas apvienoti šajā braucamajā, ir pievienots arī ūdensmotociklu dizains. Kā punkts uz „i” un visa esošā galvenā rota — uzmanības centrā ir krāšņs šķidro kristālu displejs visu iespējamo parametru atainojumiem.

Patīkami pārsteidza motocikla vadāmība. Ļoti labi piemeklēta piekare kopā ar superzemu smaguma centru un „ejošākajiem” 17 collu riteņiem piešķir motociklam neaprakstāmu braukšanas vieglumu, par spīti tehniskajā pasē norādītajiem 270 kg dzīvsvara. Dzinējs — sevi pierādījušais „V-2” ar 680 cm2 (60 ZS) darba tilpumu no „Transalpa” un „Deauville” modeļiem, kombinētā tipa bremžu sistēma ar ABS. Starp citu, bremzējot ar kāju (kājas bremzes svira pēc saviem izmēriem atgādina ar automātisko kārbu aprīkotas automašīnas bremzes pedāli), „DN-01” stājas daudz labāk, nekā tikai spiežot priekšējās bremzes. Domāju, ka, izstrādājot šo braucamo, inženieri ir ņēmuši vērā īpatnību, ka daudzi jaunie motobraucēji bremzēšanas brīdī, automātiski lieto kājas bremzi, kā to ir pieraduši ikdienā darīt automašīnās, kas beigās ļoti bieži noved pie kritiena. Lai izslēgtu šos nepatīkamos mirkļus, nedaudz pamainīti bremžu sistēmas darbības principi. Pēc mūsu domām, tas ir ļoti apsveicams risinājums.



Motociklam ir vēl kāds būtisks jauninājums. Ņemot vērā, ka tas tomēr ir „automāts” un ka tomēr kaut kā ir jānovērš nekontrolēta ripošana, novietojot motociklu stāvēšanai, tas ir aprīkots ar rokas bremzi. Tikai atšķirībā no „VFR1200” „automāta”, tas atrodas bākas labajā pusē un izskatās diezgan amizanti.

Par spīti neviennozīmīgām sajūtam, kas pārņem, skatoties uz šo neparasto motociklu no malas, gaitā tas ir ļoti paklausīgs — kā tāds labi paēdis un uzticams mājdzīvnieks. Pagriezienu izbraukšana neprasa ne mazāko piepūli, rodas sajuta, it kā motocikls tev vēlas teikt — nerūpējies ne par ko, aizbraukšu, kur nepieciešams. Mēs redakcijā šo motociklu  tā arī nodēvējām — ANTISTRESS. Ja esat saguris no apkārtējās vides un nolēmis atgūt sirdsmieru, tas ir tieši tas, kas jums vajadzīgs. Tu kļūsti it kā vienā mirklī atbrīvots no visa iespējamā stresa, rūpēm, kas varētu atturēt tevi no apkārtējās vides baudīšanas un traucēt tavam iekšējam mieram. Turklāt, braucot ar „DN-01”, rodas ļoti pārliecinoša drošības sajūta. Lai cik ātri es arī brauktu pagriezienos vai manevrētu uz dažādiem segumiem dažādos ātrumos, tas viss notika absolūti kontrolējami un harmoniski. Varat būt droši, ar „DN-01” jūs varat braukt kaut vai 15 stundas no vietas, bez riska iegūt invaliditāti.

 

Kaut kā neviļus atcerējos, kā pirms daudziem gadiem kāds mans draugs jautāja, vai gadījuma neesot motocikli ar automātisko kārbu. Ļoti griboties braukt ar motociklu, bet viņš uztraucās, ka īsti nespēs tikt galā ar sarežģīto vadību, turklāt vēl invaliditāte atturēja viņu no motoprieku baudīšanas. Ja viņš uzdotu šo jautājumu šodien, es varētu viņam pārliecinoši atbildēt: „Dārgais draugs, beidzot „Honda” inženieri ir radījuši motociklu tieši tev!...”